Man ir tik smagi. jūtu, ka pārdomas ir jāizsaka un padoms vajadzīgs.
Man ir tik smagi. jūtu, ka pārdomas ir jāizsaka un padoms vajadzīgs. Mazmeitiņai ir astoņi gadi, viņa piedzima, kad manai meitai vēl nebija 16 gadu. Tie bija lieli pārdzīvojumi mūsu ģimenē. Par grūtniecību uzzinājām tikai tad, kad aborts vairs nebija iespējams. Kristas draugs tolaik bija par viņu sešus gadus vecāks. Puisis, protams, negribēja dzirdēt par bērnu. Jaunieši iepazinās kādā nometnē Liepājas pusē, un patiesībā nekad viņu neesam redzējuši.
Abi ar tēvu izlēmām, ka palīdzēsim Kristai. Viņa izstājās no skolas, dzemdēja. Divus mēnešus bērns tika barots ar krūti, Krista viņu mīļoja, kopa un auklēja. Tolaik manam brālēnam Salaspilī nomira sieva, radās iespēja, ka Krista varētu tur dzīvot, iestāties vakarskolā. Tagad vairs nav, par ko sūroties, meitas dzīve ir nokārtojusies, viņa izstudēja, ieguva profesiju, strādā labā darbā, nesen nopirka dzīvokli.
Taču par meitiņu viņai nav nekādas intereses. Mazā ir izaugusi pie mums, lai Kristai nekas netraucētu mācīties, lai varētu aizmirst agrās jaunības klupienu. Mums ar tēvu Anete ir ļoti mīļa, bet īstā mamma viņai šķiet labākajā gadījumā kā vecākā māsa.
Sāku domāt, ka laikam tā bija kļūda, nevajadzēja uzņemties visas rūpes par mazulīti. Taču es arī saprotu, ka, 16 gadu vecumā kļūstot par māti, meitenei grūti apjēgt, ka dzīve ir pilnībā mainījusies. Gribējām pasargāt savu Kristu, jo viņa ir ļoti jūtīga, taču iznācis tā, ka pašlaik nezinu, kas notiks ar mazmeitiņu, ja viņas mamma izveidos savu ģimeni. Vai Anetei tajā būs vieta?
Lasīju “Bauskas Dzīvē” interviju ar Rīgas dakteri Juri Vītolu. Viņš uzskata, ka līdz 18 gadu vecumam meitenēm nav jādzemdē. Taču jaunieši tagad tik ātri sāk intīmas attiecības, ka bieži vien pirmā grūtniecība meitenei iestājas ļoti agri. Tas ir gadījums, kad miesas dziņas apsteidz prātu. Arī mūsu meita, pamatskolniece, acīmredzot garīgi vēl nebija kļuvusi par māti, un šīs sekas tagad izjūtam.
Vecmāmiņa
Psiholoģe SOLVITA TILGALE, konsultējoties ar kolēģiem, sagatavojusi atbildi.
Nenoliedzami svarīgākās ir katra cilvēka attiecības ar māti. Tās vietā, kā šajā gadījumā, var būt arī vecmāmiņa. Viņa mazmeitai var sniegt līdzvērtīgu emocionālo tuvību, izveidot drošu piesaisti, kas ir svarīga, lai bērnā izveidotos apziņa: “Neesmu viens, esmu drošībā. Man ir cilvēks, uz kuru varēšu paļauties vienmēr”.
Tomēr šajā ģimenē ir svarīgs jautājums, cik lielā mērā mums ir jāuzņemas rūpes citu vietā. Nozīmīgākais ikvienā sarežģītā situācijā ir sniegt atbalstu, ļaujot arī pašam, šajā gadījumā Kristai, uzņemties atbildību par savas uzvedības sekām. Vecāki ir gribējuši glābt meitu no pāragrām rūpēm, kurām viņa nav gatava. Tomēr bērns ir piedzimis viņai, nevis vecvecākiem.
Tāpēc tagad, kad Kristas dzīve ir nokārtojusies, svarīgi palīdzēt viņai vēlreiz – saprast, ka viņa ir vajadzīga savam bērnam un šīm jūtām ir jābūt abpusējām. Jānokārto, lai Anete var dzīvot pie Kristas un beidzot jūt, ka tā ir viņas mamma. Turklāt vecvecāki nav mūžīgi. Var pienākt brīdis, kad Kristai vajadzēs uzņemties gādību par meitu.
Psiholoģe Andra Katkeviča uzskata, ka Kristas vecāki nav pieļāvuši kļūdu. Tas, ko viņi izdarīja meitas un mazmeitas labā, ir labākais, kas šādā situācijā ģimenē var notikt. Visi vecāki nespēj būt tik augstsirdīgi.
Taču pašlaik ir jāizlemj, kur īsti ir Anetes vieta. “Jums ar mazmeitiņu noteikti ir izveidojušās siltākas attiecības nekā Anetei ar mammu, kura atbrauc tikai ciemos. Jūsu acu priekšā meitenīte ir izaugusi no nevarīga zīdainīša līdz skolniecei. Jums pieder viņas pirmais smaids, solītis, teiktais vārdiņš. Tā ir nozīmīga Anetes dzīves daļa, un meitenei ir tiesības pašai izlemt, kur viņai dzīvot, kur viņai ir un būs labi arī pēc gadiem,” saka Andra.
