Par atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanas stratēģiju Eiropas Savienībā man Briselē bija iespēja aprunāties ar diviem deputātiem, kas ir saistīti ar šo jomu. Sarunā ar Dānijas deputātu Eiropas Parlamentā Bendtu Bendtsenu, kurš ir arī Parlamenta Ražošanas, izpētes un enerģijas komisijas loceklis, vairākas reizes mēģināju izvilināt atbildi uz jautājumu «Vai esat gatavi cīnīties ar Krievijas pretestību enerģijas taupīšanas jautājumos?». Bendts Bendtsens pirms tam uzsvēra, ka Eiropa darīs visu, lai nepārtrūktu gāzes piegāde. Mēģināju teikt, ka saskarsmē ar Krieviju jāapzinās, ka gāzes problēmas ir sāpīgas patiesībā abām pusēm, ne tikai Eiropai. Enerģijas taupīšanas politika mūsu kaimiņu neiepriecinās, un noteikti būs jāsagaida kaut vai neoficiāla pretestība. Iespējams, valodas barjeras dēļ apmierinošu atbildi nesaņēmu. Cik sapratu, Eiropa ne tik daudz uztraucas par atjaunojamo enerģiju, cik par iespēju, ka atslēgs gāzesvadu.Tiekoties ar Latvijas pārstāvi Krišjāni Kariņu, atkārtoju jautājumu. Izrādās, ka Eiropas Savienībai, kura it kā veido kopēju ekonomisko politiku, vienota enerģētiskā politika vairāk palikusi likumos un plānos. Krievija ar katru valsti slēdz līgumus atsevišķi, lai arī ir skaidrs, ka daudz izdevīgākus noteikumus varētu panākt, ja Eiropas Savienība vienotos tieši kā visu ES valstu pārstāve. Tagad Krievijai atvēlētas vieglākas pozīcijas, jo valstis ir atstātas pret to viens pret vienu.Vairākas reizes man atgādināja, ka trešās valstis Eiropas Savienības Parlamenta jautājumos neko neietekmējot. Mans viedoklis –, spriežot pēc Latvijas pieredzes, grūti noticēt, ka Krievija nespēj ietekmēt Eiropas Savienības lēmumus.
