Valsts prezidents Guntis Ulmanis neilgi pēc traģēdijas Gulbenē pauda uzskatu, ka lielākais sods bērnu slepkavam Aleksandram Korjakovam būs tas, ka viņš visu mūžu tiks nolādēts, atraidīts, nicināts un ka nekur viņam nebūs miera.
Valsts prezidents Guntis Ulmanis neilgi pēc traģēdijas Gulbenē pauda uzskatu, ka lielākais sods bērnu slepkavam Aleksandram Korjakovam būs tas, ka viņš visu mūžu tiks nolādēts, atraidīts, nicināts un ka nekur viņam nebūs miera.
Jāpiekrīt prezidentam – miera Korjakovam patiešām nebūs. Vai cilvēks, kas atklāti paudis vēlmi kļūt tikpat slavens kā noziedznieks Čikatilo, kurš Ukrainā nogalinājis 40 cilvēku, paliks mierā? Viņam gluži vienkārši vairāk nebūs ko zaudēt. Jāšaubās, vai līdzcilvēku nicinājums šādam ārprātīgajam kaut ko vēl izsaka?
Šaušalīgais atgadījums Gulbenē, kur 22. februārī 21 gadu vecais Aleksandrs Korjakovs bērnudārzā noslepkavoja trīs meitenītes un audzinātāju, sabiedrībā izraisīja plašu rezonansi. Vieni tagad labprātāk redzētu Korjakovu saļimstam no bendes lodes, citi ļautu viņam turpmāko dzīves daļu pavadīt, pārdomājot sa- vus ārprāta darbus, jo, lūk, nogalināt – tas būtu pretrunā ar Dieva bausli «Tev nebūs nokaut».
Traģēdija Gulbenē apliecināja gan to, cik aukstasinīgi un metodiski cilvēks ir spējīgs nogalināt, gan to, cik neaizsargāta ir sabiedrība, it īpaši bērni, vardarbības un noziedzības priekšā.
Trīs dienas pēc notikuma Gulbenē ziņu aģentūra BNS informēja, ka Rēzeknes policijas pārvaldē ierosināta krimināllieta pret 1972. gadā dzimušo Sergeju, kurš ar nazi rokā dzinies pakaļ divām otrās klases skolniecēm, kas atgriezušās no skolas. Kad Sergeju aizturēja, noskaidrojās, ka viņš kopš bērnības bijis psihiski slims. Tajās pašās dienās vienā no Rēzeknes skolām divi iereibuši jaunieši draudējuši ar nazi skolēniem.
Gulbene, Rēzekne… Tās, šķiet, ir tik tālu no mums. Bet šīs pilsētas atrodas tepat Latvijā. Turklāt ir kāda rūgta, pierādīta patiesība – cilvēks var «eksplodēt» pēkšņi, negaidīti. Tad, kad kaut kas ir sakrājies un sāk iet «pā- ri malām». Arī Čubarovu, kurš 1997. gada rudenī Iecavas pagastā nošāva septiņus cilvēkus, pazina kā inteliģentu, nosvērtu cilvēku… «Bija tik labs vīrietis. Kas to varēja domāt?». Apmēram tā tagad arī par Korjakovu izsakās tie, kuri viņu pazina pirms traģēdijas.
Moratoriju nāvessodam prezidents pasludināja jau 1996. gadā. Nāvessoda atcelšanu pirms mēneša atbalstīja arī Saeimas deputātu vairākums. Smagi kļūst ap sirdi, iedomājoties, ka noslepkavoto bērnu vecāki strādā un maksā nodokļus, lai Korjakovs, kas izdzēsis viņu bērnu dzīvības, mitinātos Eiropas standartiem atbilstošā cietumā un varbūt pēc gadiem par labu uzvedību tiktu atbrīvots pirms laika. Vai šis jauneklis būs spējīgs turpmāko mūžu dzīvot cilvēcīgi? Ko gan viņš varētu pastāstīt saviem bērniem, ja tādi viņam būtu?
Taču paliek aktuāls jautājums – vai nāvessoda izpildīšana slepkavam ir risinājums un vai viena slepkavas asinis spēj nomazgāt tās, ko izlējuši viņa upuri? Varbūt sabiedrībā pārāk maz uzmanības tiek veltīts tam, lai laikus glābtu cilvēkus, kuros kaut kas «rūgst».
