Jura Ziemeļa piemiņas pasākumā Rīgā mani pārņēma jau vairāk nekā desmit gadu aizmirstas emocijas.Vārdi, teicieni un atziņas tik ļoti atsauca atmiņā dziesmotās revolūcijas laikus, ka gribējās raudāt un noliekt atkal galvu to cilvēku priekšā, kas pirms 20 gadiem izvilka mūs uz neatkarības ceļa.Tagad Latvijā nebūt nav dziesmotās revolūcijas situācija. Bet laiks esot nevis taisns, bet spirālē saliekts, un situācijas atkārtojoties. Ne tādas pašas, bet vēstures pamatlikumi nemainās. Un ne viena vien no bārbelieša Jura Ziemeļa atziņām skan arī šodien. Citēšu vairākas:«Brīvību nevar izlūgties, viņu var tikai iekarot. Patiesība iesākumā vienmēr ir mazākumā, un ne vienmēr viņa dzimst valdnieku galvās. Aizstāvēt savu pārliecību un cīnīties pret netaisnībām ir nevis pilsoņa tiesības, kuras var izmantot un var arī neizmantot, bet gan svēts pienākums, no kura pildīšanas nedrīkst izvairīties.Tauta, tavs liktenis ir tavās rokās, neaizmirsti to, un tad tu kļūsi brīva! Pierādi, ka tu esi brīvības cienīga! Nekas nav cilvēkam dārgāks par dzimteni, un tikai liela bēda, liela nelaime spiež viņu meklēt laimi plašā pasaulē.Mēs nedrīkstam tikt apmānīti ar ārējo atribūtiku. Ja mums atdos mūsu karogus, ja mums atdos mūsu ģerboņus, bet varu paturēs tie, kas visus šos gadus nodeva un pārdeva savu tautu, tad cīņa būs veltīga.»Rīgas pilsētā cietumā jau sēž četri baušķenieki. Vēl aizvien nezinu – par ko? Gudri cilvēki saka: «Tāpat vien jau netur. Tātad ir, par ko.» Man apsūdzība pagaidām atgādina padomju laikus: «Par pretošanos padomju varai!» Tad pārlasu Jura Ziemeļa atziņas un domāju – kāpēc šie vārdi mani atkal uztrauc?
