Pirmdienas, 13. jūlija, rītā uz redakciju baušķenieces Zigrīdas Vīgriezes vēstuli atnesa viņas vīrs.
Pirmdienas, 13. jūlija, rītā uz redakciju baušķenieces Zigrīdas Vīgriezes vēstuli atnesa viņas vīrs. Iespējams, nemeklētu palīdzību pie žurnālistiem, ja būtu sagaidījuši pretimnākšanu pilsētas Domē un pašvaldības uzņēmumā «Bauskas ūdenssaimniecība». Elmārs Vīgriezis lūdzis priekšniecībai vai kādam citam vīram vismaz atbraukt paskatīties, kāds ezers izveidojies pie mājas. Pirmdienas pievakarē arī es vēlreiz iegriezos Pionieru ielā 8a, taču saimnieki nebija sagaidījuši nevienu amatpersonu.
Vai tiešām šīs mājas īpašnieki, ilggadējā baušķeniece Z. Vīgrieze un viņas vīrs (Elmārs gan ir ienācējs mūsu pilsētā), tomēr nebūtu uzmanības vērti? Jau ilgus gadus Pionieru ielā 8a ar nemieru sagaida lietavas. Piemājas teritorija applūdusi arī agrāk, bet ne tik plaši un dziļi.
Svētdien un arī pirmdien redakcijai zvanīja no vairākām apdzīvotajām vietām par applūdinātajiem dārziem, pļavām un laukiem. Neticamā ātrumā garāžas ar ūdeni piepildījušās Īslīces pagasta Līvānu māju ciematā, Cerību ielā 11. Saimnieki pēc pusnakts paguvuši izdabūt automobili ārā no lielā slapjuma. 13. jūlija pusdienlaikā Cerību ielas visās garāžās spīdēja ūdens, tā līmenis gan bija krities. Kad lietavas nav tik spēcīgas un ilgstošas, arī tad garāžas applūst. Iedzīvotāji interesējušies par iespējām, ko var līdzēt vietējā pašvaldībā, bet nekas līdz šim nav sarunāts.
Žurnālists, protams, jūt līdzi nelaimīgajiem, jo šie plūdi, lielāki vai mazāki, saistīti ar materiāliem zaudējumiem. Daudziem ģimenes budžets ir tik saspringts, ka iepriekš nosauktās ķibeles sarežģī finansiālo situāciju. Man nav nojausmas, kā jābūt ierīkotai kanalizācijai. Iespējams, ka savulaik straujā tempā būvējot Līvānu māju ciematu, pieļautas kļūmes. Bet vai tas ir kāds mierinājums tiem, kuri šajās ēkās dzīvo un ik pa laikam cieš no pārmērīgā mitruma?
Lielās lietavas, kas skāra gan pilsētu, gan visu rajonu, mūsu platuma grādos jāuzskata par dabas stihiju. Mūsā un Mēmelē ūdens līmenis vēl saglabājas tāds kā pavasara lielo palu dienās. Iepriekš aprakstītie ir tikai divi mazi piemēri, bet individuāli tādēļ ne mazāk sāpīgi. Pārplūdušās ūdenskrātuves, pārlieku mitrie lauki un ceļi, aizlijusī lopbarība – no tā visa summēsies mīnusi katra saimnieka rēķinos. Daudzi to saprot un pieņem kā nenovēršamu faktu, jo, ko gan izdarīsi – ūdens un uguns ir stiprāki par cilvēku. Taču arī tādās reizēs žurnālists labprāt vēlētos pārliecināties, ka amatpersonām rūp, kā jūtas viņa cilvēki.
