Valsts prezidentes sacītais, ka nevajag Latvijā izcelt ne 16. martu, ne arī citas līdzīgas dienas, mani rosināja uz pārdomām.
Valsts prezidentes sacītais, ka nevajag Latvijā izcelt ne 16. martu, ne arī citas līdzīgas dienas, mani rosināja uz pārdomām. Atceroties mūsu varonīgo pagātni, viņa ieteica atzīmēt tikai 11. novembri – Lāčplēša dienu.
Tad varu teikt, ka arī leģionārus vajadzēja pārapbedīt Brāļu kapos Rīgā, nevis Lestenē. Tajos vietas pie Mūžīgās uguns pietiktu arī leģionāriem un tiem, kuri apmuļķoti karoja krievu armijā. Arī viņi cīnījās par Latvijas neatkarību. Viņu sauklis bija: “Za roģinu, za Staļina!” (“Par dzimteni, par Staļinu!”). Leģionāri vismaz nesauca: “Par Lielvāciju, par Hitleru!” Nevajadzētu kā atzīmējamu vai svinamu izcelt arī 4. un 9. maiju. Ja Latviju 1940. gadā okupēja kā 15. maija republiku ar Kārļa Ulmaņa diktatūru, tad tādu arī vajadzēja atjaunot, tomēr izveidoja demokrātiju.
Un kā gan tagad civilokupanti var citā valstī uzstādīt savas prasības, piemēram, par valsts valodu? Ja Latvija viņiem nepatīk, manuprāt, varētu braukt mājās un tur ievest savu kārtību. Tad mums nākotnē nevajadzēs vēl trešos Brāļu kapus.
H. VĪTOLS Bauskā
