Kādas lielas firmas «spices» vīri reiz lepni stāstīja, ka pēdējos gados viņi nav bijuši atvaļinājumā.
Kādas lielas firmas «spices» vīri reiz lepni stāstīja, ka pēdējos gados viņi nav bijuši atvaļinājumā. Darba tik daudz, ka gluži vienkārši nevarot atrast spraudziņu kaut vai pāris brīvām nedēļām. Paretam gan esot ārzemju komandējumi, taču tie tāpat prasot nervu sasprindzinājumu un nekādas izklaides tie Rietumu partneri nepiedāvājot.
It bieži sarunās ar cilvēkiem, kuriem ir darbs, atklājas, ka ritms ir nežēlīgs. Zinu kundzi, kura četros rītā mostas un dodas strādāt. Pēc septiņiem ierodas mājās, lai pasniegtu brokastis vīram un meitu aizvestu uz skolu. Pēc tam pati atkal brauc uz darbu. Mājās viņa atgriežas ap pieciem. Nogurums tad ir tik liels, ka vismaz stundiņa jānosnauž. Vēl jāpagūst vakariņas sagatavot un arī kādu sievietes sīkdarbiņu paveikt. Ja izdodas pretoties nogurumam, tad ne ilgāk kā līdz pulksten 21. Un tā sešas dienas nedēļā. Ražotnē, kurā kundze strādā, līdzīgs darba režīms ir arī citiem – jaunām sievietēm un vīriešiem, jo vecāki cilvēki tādu slodzi nespēj izturēt. Jā gan, salīdzinājumā ar pedagogiem un ārstiem šie ļaudis nopelna pat trīs reizes vairāk.
Nereti domāju, cik ilgi tādu dzelžainu darba ritmu iespējams izturēt? Mājās nauda gan tiek pārnesta un ģimenei iztika nodrošināta, taču tuviniekiem nodarīts pāri. Lielākoties līdzās atrodas pārguris cilvēks, kuram nekas cits vairs nav vajadzīgs kā tikai miegs. Turklāt labi, ja sasprindzinājums ļauj iemigt un no pārslodzes neveidojas bezmiega uzplūdi, kad pat medikamenti nepalīdz.
Kur ir tā robeža, līdz kurai cilvēks sevi drīkst atdot darbam? Nezinu gan, vai ar to jālepojas, ka strādā desmit un vairāk stundu diennaktī. Katram taču ir savi bioritmi, kurus laužot cilvēks nonāk neapzinātā diskomfortā. Tieši pārpūlējušies cilvēki meklē palīdzību pie mediķiem un psihologiem. Daudzreiz viņus pārsteidz atbilde – jums nepalīdzēs zāles, ir gluži vienkārši jāatpūšas.
Kam par to būtu jādomā? Taču jau abiem – darba devējam un darba ņēmējam. Bet lielākoties pēdējais ir gaužām bezspēcīgs, jo viņš zina, ka var palikt bez darba… Uz to jau gaida citi, kuriem dzīves jēga zudusi, darbu zaudējot. Aizvien izteiktāk veidojas tāda strādātāju kategorija, kurai pārslodzes kļūst ierastas, bet aizvien vairāk cilvēku arī paliek bez nodarbošanās.
Tāds ir apburtais loks, kurā dzīve ir ievilkusi. Godīgi runājot, baidos par manas paaudzes sievietēm. Kā mēs izturēsim līdz pensijas vecumam, jo esam dzimušas tajā laikā, kad atpūtā varēs doties tikai no 60 gadiem. Reizēm melnā humora stilā kāda vienaudze bilst: vai tik ilgi maz nodzīvosi… Bet, par laimi, to stundu jau neviens nezina.
Lai cik smags ir šis laiks, tomēr par CILVĒKU vajadzētu domāt. Lai viņam būtu arī tā- di brīži, kad var aizmirst darāmo, atgūties. Kaut vai iededzināt sveci, apsēsties un kavēties sa- vās domās. Jo arī tā var atgūt vai uzkrāt enerģiju. Bet tam atliek tik maz laika…
