Pēdējā laikā sabiedrība aktīvi diskutē par bērnu kopšanas pabalstiem, kuru aprēķināšanas kārtība drīz būs jāapspriež valdībā.
Pēdējā laikā sabiedrība aktīvi diskutē par bērnu kopšanas pabalstiem, kuru aprēķināšanas kārtība drīz būs jāapspriež valdībā.
Jāizvērtē, vai tie jāpiešķir visiem vecākiem vienādā apjomā vai arī diferencēti – ņemot vērā māmiņas vai tēta ienākumus pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā.
Nevis bērnam, bet vecākiem
Princips “vienādus pabalstus visiem” pirmajā brīdī šķiet sociāli taisnīgāks. Taču, skatot jautājumu pēc būtības, atklājas daudz vairāk argumentu, kas runā par labu diferencētai pabalstu aprēķināšanas kārtībai.
Lauku sieviešu apvienība ir paudusi viedokli, ka “visi bērni piedzimstot ir tiesīgi saņemt vienādu atbalstu savai attīstībai”, un arī Labklājības ministrija piekrīt, ka ikviens jaundzimušais ir liela vērtība. Tādēļ arī ministrijas izstrādātā koncepcija “Par valsts sociālo pabalstu palielināšanu ģimenēm pēc mazuļa piedzimšanas” paredz, ka bērna piedzimšanas pabalsts tiek paaugstināts visiem bērniem vienādā apmērā – Ls 296.
Savukārt, runājot par bērna kopšanas pabalstu, jāuzsver, ka tam ir kompensējošs raksturs un to piešķir nevis mazulim, bet gan vienam no vecākiem par viņa kopšanu. Tāpat ir padomāts, lai vismaz minimāls atbalsts būtu arī tiem vecākiem, kuri paši neveic sociālās iemaksas. Savukārt nodarbinātajiem, tātad nodokļu maksātājiem, valsts piešķirs prāvākus pabalstus, kuru lielumu noteiks, ņemot vērā iepriekšējo 12 mēnešu vidējo darba algu, no kuras veiktas sociālās iemaksas.
Kāpēc tikai “māmiņu algas”?
Gribu minēt svarīgākos iemeslus, kādēļ pati kā labklājības ministre atbalstu diferencētu pieeju bērna kopšanas pabalsta palielināšanai. Pirmkārt, jau minētais kompensējošais raksturs. Tas nozīmē, ka pabalsts palīdz vecākiem saglabāt ierasto ienākumu līmeni, nevis zaudēt tos laikā, kad piedzimis bērniņš un radušies jauni izdevumi. Es zinu daudzas jaunās ģimenes, kurām ir labi ienākumi, taču viņi, piemēram, ir uzņēmušies kredītsaistības un nevar atļauties nestrādāt. Šādas ģimenes labprāt vēlētos mazuli, bet nevar to atļauties. Mēs gribam to mainīt, palīdzot jauniešiem materiāli.
Otrkārt, šie pabalsti ir arī veids, kā valsts netieši var pateikties nodokļu maksātājiem par to, ka viņi ir sociāli atbildīgi un regulāri veic sociālās iemaksas.
Pabalsts, kura apjoms atkarīgs no oficiālās darba algas, varētu būt papildu stimuls, lai strādājošie mudinātu savus darba devējus legalizēt “aplokšņu algas”.
Pabalstu izmaksās vienam no bērna vecākiem, tādēļ nav īsti korekti to dēvēt par “māmiņu algām”. Tikpat labi tā var būt “tētu alga”, jo pabalstu varēs saņemt jebkurš no vecākiem.
Latvijā bērna audzināšanu daudzi joprojām uztver tikai kā sieviešu pienākumu un atbildību, taču šāda pabalstu politika varētu palīdzēt mainīt šo iesīkstējušo uzskatu.
Statistika liecina, ka sievietes Latvijā vidēji saņem par 20% mazāku atalgojumu nekā vīrieši, tādējādi galvenais pelnītājs ģimenē bieži ir tēvs. Pat ja viņš gribētu aktīvi iesaistīties bērna audzināšanā un pavadīt vairāk laika kopā ar mazuli, tas nav izdarāms finansiālu apsvērumu dēļ. Ja viņam ir iespēja saglabāt līdzšinējos ienākumus, saņemot tiem adekvātu bērna kopšanas pabalstu, kādēļ gan lai viņš nebūtu tas, kurš dodas mazuļa kopšanas atvaļinājumā?
Mērķis – veicināt dzimstību
Ir tikai normāli, ka par sabiedrībai tik nozīmīgiem jautājumiem pastāv atšķirīgi viedokļi. Taču mēs nedrīkstam aizmirst mērķi, ar kādu iepriekšējā valdībā tika pieņemts lēmums paaugstināt bērna piedzimšanas un kopšanas pabalstus – lai veicinātu dzimstību visās sociālajās grupās.
Tiekoties ar cilvēkiem ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas reģionos, esmu sastapusies ar lielu sabiedrības atbalstu diferencētajai pieejai pabalsta apjoma paaugstināšanā.Tādēļ, arī turpmāk aizstāvot šo pieeju, zinu, ka pārstāvu arī lielas sabiedrības daļas intereses un viedokli.
Saīsināti pārpublicēts no interneta portāla DELFI.
