Kādā drēgnā rudens dienā kultorgs atgādināja klasei, ka skolā vāc ziedojumus Brīvības pieminekļa atjaunošanai.
Kādā drēgnā rudens dienā kultorgs atgādināja klasei, ka skolā vāc ziedojumus Brīvības pieminekļa atjaunošanai. Kā piebilde skanēja frāze: «Šeit ir lapa ar jūsu uzvārdiem, ziedotā naudas summa jums būs jāapstiprina ar savu parakstu.» Man un klases biedriem šis ziedošanas traktējums šķiet nepieņemams.
Bet kur paliek ziedotāja tiesības būt anonīmam? Labdarība tiek uzskatīta par pienākumu. Līdz šim varēju ziedot kaut dažus santīmus, atlicināt tos no pusdienu, kabatas naudas vai palūdzot vecākiem. Cik drošs varu justies tagad, ka par manu «lielo» ziedojumu kāda persona nepasmiesies?
Nevienu jau neinteresē, kā jutīsies cilvēkbērns, kurš patiesi nevar samaksāt, raudzīsies tukšajā ailē pretim savam vārdam. Ko par viņu teiks un domās klases biedri?
Vai tiešām viss komerciali zējies tiktāl, ka aizmirstam par pieklājību tās primitīvākajā līmenī? Es zinu, ka pats ziedošu, piezvanot pa tālruni, nevis kādam sniegšu datus par savām finansiālajām iespējām.
SOĢIS
