Šomēnes Eiropas Parlaments pieņēma ziņojumu par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā.
Šomēnes Eiropas Parlaments pieņēma ziņojumu par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā. Uzrādīti statistikas dati, kas liecina – sievietes ir vairāk pakļautas nabadzībai nekā vīrieši, un uzsvērts, ka sieviešu nabadzība nav tikai ekonomisks fakts, bet ir cieši saistīta arī ar cilvēktiesībām.
Sievietes un vīrieši ES joprojām nav vienlīdzīgi ienākumu un sociālo iespēju ziņā: ES atšķirība starp samaksu sievietēm un vīriešiem atkarībā no valsts ir no 15% līdz 33%. Nepilnas slodzes darbu strādā 30% sieviešu un 6% vīriešu – visbiežāk tāpēc, ka nav bērnu aprūpes iestāžu par pieejamu samaksu. Nabadzība ir tā, kas ved pie prostitūcijas un vardarbības.
Par visu iepriekš minēto aizdomāties lika arī starptautiskās sieviešu organizācijas “Zonta” rīkotais seminārs septembrī Bauskā, kurā pulcējās zontietes no Baltijas jūras reģiona valstīm. Diskusijas tēma – dzimumu līdztiesība. Agrāk mani nedaudz kaitināja, piemēram, skandināvu sieviešu sparīgās runas par sievietes noniecināto stāvokli sabiedrībā…
Apsvēru skaitļus, cik mums Latvijā ir reģionālo un vietējo avīžu, – ap 40, un tikai sešām galvenie redaktori ir vīrieši. Arī trim vadošajiem nacionālajiem laikrakstiem Latvijā galvenās redaktores ir sievietes – “Latvijas Avīzei”, “Dienai”, “Čas”… Kāda gan te diskriminācija! Pērn “Bauskas Dzīvi” apciemot bija pieteikušies Norvēģijas 19 laikrakstu redaktori. Kad, viņus sagaidot, vēru durvis, – nāca visi… vīrieši. Laikam jau skandināvietēm ir pamats runāt par sieviešu trūkumu vadošos amatos…
Tomēr – tas viss nav tik ļoti vienkāršoti, kā šķiet. Jo fakti un skaitļi ir nepielūdzami – sieviešu atalgojums zemāks nekā vīriešiem pat par trešdaļu. Latvija nav vienīgā šādā situācijā. Mūsu valsts zemu atalgotās profesijas – medmāsas, skolotāji, bērnudārzu darbinieki, bibliotekāri, arhivāri un tā tālāk… Kas šos darbus pārsvarā veic? Visi piekritīsit, ka sievietes. Un tā nejauši tieši šajās jomās tās mazākās algas.
Iedomājieties, ka kaut kādā mistiskā veidā ar viltu vai ar varu varētu piepildīt skolas, bibliotēkas, arhīvus ar darbiniekiem vīriešiem! Nepaietu nemaz ne tik ilgs laiks, kad tādā pašā “mistiskā” veidā tajās nozarēs strādājošiem arī algas palielinātos. Ticiet man, jo “nevar taču vīrieša cilvēks ar to smiekla algu ģimeni apgādāt” (un tas paradoksālākais, ka pēdiņās likto teicienu visbiežāk mēdz lietot tieši sievietes). Bet sieviešu cilvēki gan var ar nieka aldziņu par ģimeni gādāt un varēs vēl ilgi, īpaši, ja tik daudzas no viņām vienas audzina bērnus.
Žēlabas tiešām nav īstā taktika, ar tām nevar daudz līdzēt. Uz valsti cerēt? Ja jau Eiropas Parlaments par to sāk runāt, varbūt taps kāda ES direktīva, un uz direktīvu izpildi latvieši ir naski jo naski. Šajā gadījumā tas nebūtu sliktākais variants. Bet bez šīs cerības sievietēm pašām savā un līdzbiedreņu labā ir iespējas daudz padarīt. Mūsu lauku sieviešu organizācijas un to veikums ir labs piemērs, cerams, arī Bauskas “Zontas” strādās pilsētas un rajona sieviešu labā. Svarīgi ir sievietēm mācīties solidaritāti no vīriešiem – mazāk skaudības un intrigu, bet vairāk savstarpēja atbalsta.
Atcerieties veco anekdoti – tostu par čūsku, kuru krokodiliene pārcēla pār upi? Kāda bija čūskas pateicība? Nolīdusi no krokodilienes muguras, viņa ielaida tajā savu indes zobu. Iedzersim par sieviešu draudzību!
Banāli? Iespējams. Taču no sadzīves atcerēsities diemžēl vairākus šādus gadījumus.
