Klāt svētku laiks, kad ielūgumu uz koncertiem un priecīgu tikšanos reizēm ir tik daudz, ka nevar paspēt būt visur.
Klāt svētku laiks, kad ielūgumu uz koncertiem un priecīgu tikšanos reizēm ir tik daudz, ka nevar paspēt būt visur. Šādi brīži dāvina prieku un atgādina, kā ir, kad uz silta vaiga kūst trauslā sniegpārsla, pārvēršoties par prieka asaru.
Pagājušajā nedēļā man sirdī iekrita Bauskas mūzikas skolas 50 gadu jubilejas skaistais pasākums. Ar sirsnīgiem vārdiem, labu mūziku un neviltotu aizkustinājumu piepildītas četras stundas. Tie ir gudri cilvēki, kuri laiž savus bērnus skoloties tālāk par burtu un ciparu pasauli. Māksla un mūzika bagātina dvēseli, dara to gan jūtīgāku, gan stiprāku. Skarbajā ikdienā tik ļoti vajadzīgs spēks, lai pastāvētu un augtu. Apmēram tādiem vārdiem Mūzikas skolas pirmā direktore Biruta Kantiņa sveica ciemiņus, kuru vidū patiesībā nebija svešinieku. Visi bijām šai brālībai vai nu paši vai caur pašu un draugu bērniem piederīgi, tātad savējie.
Ziemassvētkus gaida katrs savās mājās un sirdī. Par to lika domāt kolēģes liepājnieces Ilzes vēstule: “Mani uzaicināja uz koncertu, kurā uzstāsies cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tas nav koncerts kādai interešu grupai vai konkrētas pašdarbības jomas cienītājiem. Divu stundu garumā ir vienkopus gan jauni un veci, gan dejotāji un dziedātāji, gan cirka mākslinieki – visi kā viens – invalīdi. Vai tas neparāda, ka invalīdi mūsu sabiedrībā joprojām nav līdzvērtīga sabiedrības daļa?
Ja tas būtu pasākums bērniem, aizietu ar savējiem, un mums būtu vienalga, vai koncerta dalībnieki ir ratiņkrēslā, ar vienu ausi, aci vai roku. Galvenais – lai ir dziesma, kam arī manējie var dziedāt līdzi, ja vēlas un var. Lai ir rotaļas, kurās var piedalīties. Cirka numuri un melodeklamācijas vispār būtu super! Bet nevajag taisīt divu stundu programmu, kur visi atlasīti tikai pēc invaliditātes principa. Tā ir kropla attieksme sabiedrībā, kur apgalvo, ka cilvēks ir pats svarīgākais.”
Kāda maza meitiņa nupat stāstīja, kāpēc viņai mājās Ziemassvētkos noteikti vajadzīga eglīte: “Pavasarī man uzdāvināja kaķīti, un viņam šie būs pirmie Ziemassvētki. Viņš tos ļoti gaida un gaida arī savu kaķu Ziemassvētku vecīti.” Vai šādam bērna mīļumam kāds spēj iebilst?
Leģenda vēsta, ka pirms tūkstošiem gadu ap šo laiku trīs Austrumu gudrie tumšajās debesīs ieraudzījuši spožu zvaigzni un sapratuši, ko šis brīnums vēsta, – ir dzimis Ķēniņš. Kaut arī tas tobrīd bija tikai bērns silītē uz salmiem kūtī Betlēmes pilsētā. Jēzus, kurš caur šausmīgām mokām dāvināja cilvēkiem jaunu dzīvi un lielu mīlestību. Lai mums katram tuvumā ir vismaz viens, bet labāk gan vairāk par trim gudrajiem, kuri prot lasīt zīmes debesīs, acīs un sirdīs!
