Šogad mūsu laikrakstā aizsākam jaunu rubriku «Tā gadās!».
Šogad mūsu laikrakstā aizsākam jaunu rubriku «Tā gadās!». Tajā varēsit lasīt dažādus reālus pastāstiņus «iz dzīves», sastapsities ar interesantiem cilvēkiem, likteņiem un situācijām.
Tumšacains puisis – Milans – ar mugursomu plecā «nobalsojis» Irvitas mašīnu netālu no Minsteres. Viņa pieturējusi, cerot, ka sarunājoties neuz- nāks snaudiens pie stūres. Irvita tobrīd nevarēja iedomā- ties, ka vakaru viņa sagaidīs aiz restota lodziņa Vācijas–Polijas robežkontroles punktā.
Māsas veiksme
Milans stāstījis, ka viņš esot grieķis, kurš strādājot kādā restorānā Itālijā. Brīvdienās gribējis apmeklēt Varšavu, tāpēc nopriecājies, ka Irvitai tas ir pa ceļam.
Irvita stāstīja, ka brauc mājās no jaunākās māsas Artas, kura ieprecējusies turīga vācieša dzimtā un kļuvusi par advokāta kundzi. Tas esot pasakai par pelnrušķīti līdzīgs stāsts, viņa jokoja.
Latvijas Universitātes studente pirms diviem gadiem vasaras brīvdienās devusies uz Vāciju strādāt. Viņa mazgājusi grīdas hospitālī, kur smaidīgās latvietes centību pamanījis kāds pacients. Ulrihs, braucot ar velosipēdu, bija neveiksmīgi kritis un lauzis kāju. Viņš sanitārītes Artas palīdzību lūdzis arvien biežāk un biežāk.
Kad puisis izrakstījies no slimnīcas, viņš ieradies ar skaistu rožu pušķi un citiem par pārsteigumu to pasniedzis nevis ārstei, bet gan «pelnrušķītei» Artai. Pateicības vārdiem: «Tu man palīdzēji kļūt veselam!» sekojis bildinājums: «Vai palīdzēsi man kļūt arī laimīgam?» Rozes Arta pieņēmusi ar jauku smaidu, bet ar jāvārdu nav steigusies. Līgumā paredzētajā laikā viņa turpinājusi hospitālī mazgāt grīdas un dzīvot darbiniekiem paredzētā dienesta viesnīcā.
Ulrihs bijis pacietīgs un pozitīvu atbildi sagaidījis. Irvita kopā ar mammu pirms Ziemsvētkiem lidojušas uz Vāciju, lai būtu klāt māsas laulībās. «Tas bija kā filmā «Mūzikas skaņas»,» atceroties skaisto notikumu, nejaušajam ceļabiedram Milanam stāstījusi Irvita.
Izģērbj un pārmeklē
Tagad vismaz divas reizes gadā māsas vīrs aicina Irvitu ciemos, bet šoreiz viņa braucot mājās ar Ulriha uzdāvināto «opelīti». Tas gan neesot gluži jauns, bet ripojot labi.
Irvita un Milans piestājuši ceļmalas krodziņā, paēduši pusdienas, un tad jau līdz robežai atlicis tikai «viens pūtiens». Taču tur viņus gaidījis nepatīkams pārsteigums.
Pārbaudot puiša pasi, robežkontrole atklājusi, ka tā pirms gada ir nozagta un pieder kādam Vācijā dzīvojošam grieķim, kurš par dokumenta pazušanu paziņojis policijai. Apskatot Irvitas līdzbraucēja mugursomu, atklājies, ka vienā iekškabatā aiz oderes ieslidināts maisiņš ar baltu pulverīti, kas līdzinājies narkotikām. Tam sekojusi tik pamatīga Irvitas auto pārbaude, ka mašīna gluži vai izjaukta. Irvitai lūgts sekot robežsardzes darbiniecei, kura ievedusi viņu pagrabstāva kamerā. Tur viņa izģērbta un pārbaudītas pat apakšbikšu vīlītes.
Irvitai paskaidrots, ka viņa tiek uzskatīta par nelegālā imigranta un narkotiku pārvadātāja līdzzinātāju. Lai precizētu, ko Irvita darījusi Vācijā, viņai vajadzējis norādīt pēdējās apstāšanās un apmešanās vietas. Uzdevusi māsas vīra darba telefonu, Irvita palikusi kamerā. Pa griestu līmenī iebūvēto restoto lodziņu viņa varējusi vērot, kā sakrēslo vakars un pienāk nakts. Kļuvis skaidrs, ka briest lielas nepatikšanas. Irvita sapratusi, ka būs ļoti grūti pierādīt taisnību – to, ka viņa patiesībā nezina pat Milana īsto vārdu, kur nu vēl, vai viņš ir itālietis, grieķis vai bēglis no Čečenijas.
Nebūt pārdrošai
Pārbaudot Irvitas pases datus un sazinoties ar dienestiem Latvijā, precizējot, ka viņai tiešām ir radinieki Vācijā, pie kuriem ciemojusies, nākamās dienas vakarā kameras durvis atvērtas. Noskaidrojies, ka māsas vīrs bijis pat gatavs iemaksāt drošības naudu, ja tas būtu nepieciešams. Irvita saņēmusi dokumentus un mašīnu, kas braukšanas kārtībā ar visām mantām atradās robežkontroles punkta apsargātā stāvvietā. Ierēdnis no viņas laipni atvadījies, ieteikdams nebūt tik ļoti pārdrošai, uzņemot mašīnā svešiniekus.
Kopš nepatīkamā atgadījuma pagājuši vairāki mēneši, un šajos Ziemsvētkos Irvita pie māsas aizbrauca ar autobusu. «Tā būs drošāk un, galvenais, nekādu «stopotāju»!» viņa teica.
