Andis Krēsliņš stāsta, ka sevi kopš bērnības atceras Bauskas adventistu draudzes namā, ko viņa vecāki uzraudzīja.
Andis Krēsliņš stāsta, ka sevi kopš bērnības atceras Bauskas adventistu draudzes namā, ko viņa vecāki uzraudzīja. No pilsētas 1. vidusskolas zēnam nācās aiziet tieši ticības dēļ. Pilsrundāles skolas direktors Andrejs Bumbērs bija pretimnākošs un neuztraucās par adventistu bērnu, kurš sestdienās neapmeklēja stundas. Sapnis kļūt par arhitektu nepiepildījās, jo no Rīgas Celtniecības tehnikuma Andi atskaitīja reliģiskās pārliecības dēļ.
Vidējo izglītību Andis Krēsliņš ieguva Bauskas vakara vidusskolā, no 15 gadu vecuma sākot strādāt. Vairāk nekā desmit gadu viņš vadāja preces toreizējās rajona patērētāju biedrības veikaliem. Viņš apprecējās, piedzima trīs dēli, un tad dzīve apmeta kūleni.
Kas mudināja uz pārmaiņām?
– Gorbačova perestroika lika man sarosīties. Cerot, ka dzelzs priekškars kritīs, sāku mācīties valodas. Pieteicos kursos, braucu savā “kravenē” un balsī “zubrīju” vārdiņus, kalu galvā trako angļu izrunu.
Tajā laikā sākās agrārā reforma. Pilsrundālē man bija vectēva zeme, nolēmu pamēģināt kļūt par zemnieku. Pieredzes bija tik, cik var iegūt mazdārziņā. Uz Krieviju tolaik bija atbraucis kāds amerikāņu lauksaimnieks, adventists. Bauskas draudze aicināja interesentus braukt pie viņa. Kopā ar sievasbrāli mācījāmies, kā saimnieko amerikāņi. Viņš specializējās dārzeņu, īpaši tomātu un gurķu, audzēšanā segtajās platībās.
Vai uzzinātais noderēja?
– Sākumā veicās itin labi. Katru dienu uz Rīgas tirgu vedām gurķus un tomātus. Iestājos jauno zemnieku klubā, kas aicināja topošos jaunsaimniekus braukt apgūt pieredzi uz Zviedriju. Izturēju konkursu, divus gadus Zviedrijā mācījos lopkopību, graudkopību, arī dārzeņu un zemeņu audzēšanu. Kad atgriezos mājās, sāku aizrautīgi nodarboties ar zemeņu audzēšanu.
Arī tolaik bijāt adventistu draudzes loceklis?
– Vienmēr esmu centies kalpot Dievam un aktīvi darboties draudzē, bet nekad neizjutu iekšēju aicinājumu kļūt par mācītāju jeb tiekties pēc kāda augstāka amata draudzē. 90. gadu sākumā mūsu mācītājs sasniedza pensijas gadus. Latvijas Adventistu draudžu vadība 1993. gadā piedāvāja man uzņemties draudzes vadītāja, organizatora lomu, kamēr sameklēs mācītāju. Sākumā nepiekritu, bet, pārrunājot ar dzīvesdraugu, sapratu, ka kristīgs cilvēks nevar atteikties palīdzēt draudzei.
Sludināt bez zināšanām?
– Nāca jauns posms manā dzīvē. Sāku mācīties teoloģiju Ņūboldas koledžas (Anglija) vasaras neklātienes bakalaura programmā, strādāju Bauskas adventistu draudzē par organizatoru un turpināju kopt zemi. Darbs draudzē pamazām kļuva par galveno manā dzīvē. Pagājušajā gadā tika izartas pēdējās mūsu zemenes un likvidējām zemnieku saimniecību.
Vai tas bija par iemeslu, lai dotos prom?
– Aizbraucām jau pirms tam. Lai pabeigtu teoloģijas studijas, 2002. gada vasarā kopā ar ģimeni izbraucām uz Angliju. Sākumā domājām, ka tas būs uz gadu, bet radās iespēja mācīties maģistrantūrā. Tagad liekas, ka būtu muļķīgi laist garām doktorantūru, un tā joprojām mācos.
Ņūboldas koledža sagatavo adventistu mācītājus vairākām Eiropas valstīm, arī Latvijai. Citur studēt nebija iespēju, turklāt manas mācības tika sponsorētas. To, ka brauksim visa ģimene, nolēmām kopā. Protams, Inetai bija interesants darbs skolā, arī man bija grūti šķirties no draudzes rosības, zemeņu lauka, puikām te palika draugi un ierastā vide.
Kā izdevās pierast pie jaunajiem apstākļiem?
– Grūtākais bija pirmais gads – īpaši jaunākajam dēlam Elmondam. Zēns netika pieņemts klases kolektīvā un negribēja iet uz skolu. Pamazām viņš ieguva draugus un tagad jūtas kā savējais. Valodu bērni iemācījās gada laikā, abi jaunākie runā brīvi, bez latviskā akcenta. Vecākais dēls Eralds studē biznesu koledžā. Vidējais – Emils – studē datorprogrammēšanu, Elmonds pēdējo gadu mācās vidusskolā.
Vajadzēja pierast pie angļu birokrātijas, atrast tuvāko veikalu, darbu, pierast ar auto braukt pa ceļa kreiso pusi un mazgāt rokas karstā vai aukstā ūdenī, jo maisītājkrānu te nav.
Vai varat atļauties tikai mācīties, vai arī ir jāstrādā?
– Ņūboldas koledža atrodas pie Londonas ekonomiski aktīvā rajona, un ir vieglāk atrast darbu apkalpojošajā sektorā. Trešo gadu naktīs strādāju apsardzē, arī Eralds to dara. Ineta pasniedz bērniem privātstundas un vada darbus biroju tīrīšanas firmā. Pirms diviem gadiem paņēmām kredītu un nopirkām nelielu mājiņu. Ir cita sajūta, ja vari stādīt puķi, kurā dārza malā gribi, dzīt naglu sienā un krāsot sienas, kā vēlies, neprasot atļauju saimniekam. Arī kredīta dzēšana nav pārāk smaga nasta.
Pagājušajā gadā ar sievastēva un dēlu palīdzību dārza pusē uzbūvējām plašu angļu mājām raksturīgu stikla verandu. Ar dzīves apstākļiem esam apmierināti un, atceroties Latvijas algas, vairs nesaprotu, kā jūs spējat tikt galā ar dzīvi. Patīk arī mērenais Anglijas klimats un siltās ziemas.
Britu salās tagad esot ļoti daudz latviešu, vai satiekaties?
– Mūsu draugi ir netālu dzīvojoša latviešu ģimene, ar kuru kopā ieradāmies, lai mācītos Ņūboldā. Tikko iebraukuši, tūlīt iesaistījāmies krieviski runājošo biedrībā, kas aptver cilvēkus no bijušajām padomju republikām. Mums ir līdzīgas problēmas.
Informātikas postmodernisma ēra atver jaunas iespējas, un mēs tās izmantojam. Uz Latviju no Londonas var aizlidot pāris stundās. No Bauskas uz Kurzemi jābrauc ilgāk. Internetā regulāri skatos TV “Panorāmu”, lasu “Bauskas Dzīvi”, ar draugiem un radiem runājos, izmantojot “Skype”. Portāls “draugiem.lv” ļauj sastapt paziņas biežāk, nekā tas savulaik bija Latvijā.
Kādi būs ģimenes galvenie ieguvumi, kā dēļ bija vērts aizbraukt no Latvijas?
– Pats svarīgākais būs mana un dēlu izglītība. Turklāt, dzīvojot kosmopolītiskā sabiedrībā, var iegūt dziļāku pasaules redzējumu. Piederība Latvijai nav zaudēta, tomēr domāju, ka nedaudz esmu pārvarējis savu latvisko etnocentrismu, novērtējot citādo, atšķirīgo. Vairs nevēlos būt kašķīgais latvietis.
Strādājot kopā ar musulmaņiem no Pakistānas un Saūda Arābijas, sāku izprast terorisma pirmsākumus un varu diskutēt par reliģiju krustpunktiem.
Naudu gribas vien tik, lai pietiek ēdienam, apģērbam, pajumtei, mācībām. Reizi gadā vēlamies aizbraukt uz Latviju un arī uz kādām siltākām zemēm. Paldies Dievam, tas viss mums ir.
Kā tomēr pietrūkst?
– Līdz šim katru gadu braucām Jāņos apciemot dzimtenes pļavas, pastrādāt zemeņu laukā, apmeklējām kādu latvisku pasākumu, klausījāmies Paula koncertu Kuldīgā. Mums patika vecās dziesmas.
Latvijas man ļoti pietrūkst Ziemsvētku vakarā – nav mums ierastās zvaigžņotās pievilcības, gurkstoša sniega baltuma, svētvakara miera, svecīšu aromāta, gaismas atblāzmas mazpilsētas namu logos.
Angļiem Ziemsvētku dievkalpojums ir 25. decembra rītā, un tas ir pavisam citādāk. Tad man gribas būt savas dzimtās draudzes vidū, redzēt mīļās sejas, izmērīt, cik bērni lieli izauguši, un teikt kādu iedrošinājuma vārdu.
Jūs Bauskā atceras kā progresīvi domājošu, aizrautīgu draudzes ganu. Kā tagad ar kalpošanu?
– Latvijas kultūrvidē Bauskas kristiešu aktivitātes bija man saprotamas, prognozējamas un savstarpēji dvēseliski papildināmas. Šeit tiktāl neesmu iejuties. Nedaudz darbojos Ņūboldas krievu draudzē, bet ļoti daudz laika jāveltī studijām. Īpaši apmierināts esmu, ja izdodas atrast kaut ko jaunu vai izzināt kaut ko ar baznīcas aizspriedumu sūnu apaugušu.
Varbūt arī mēs te, Latvijā, esam drusku apsūnojuši?
– Ceru, ka ekonomiskā situācija Latvijā uzlabosies, saprotot nepieciešamību veidot labāku vidi ārzemju kapitāla ieplūšanai un darba vietu radīšanai. Tā nav Latvijas izpārdošana. Nav jēgas turēt resursus bez attīstības, nelaižot tos brīvā tirgū un negūstot kopējo labumu. Ir vērts pamācīties no angļiem, kuri ļāva ienākt darbaspēkam no Austrumeiropas. Valsts ekonomika no tā tikai ieguva.
***
Fakti
– ANDIS KRĒSLIŅŠ bijis krāvējs, elektriķis, šoferis, zemnieks, Bauskas Septītās dienas adventistu draudzes mācītājs. Pašlaik teoloģijas maģistrs, studē doktorantūrā.
– Sieva Ineta – pedagoģe, trīs dēli – Eralds, Emils, Elmonds.
– Uz Lielbritāniju Krēsliņu ģimene aizbrauca 2002. gadā. Tagad Andis saka: “Esam tiktāl pieraduši pie šejienes dzīves, ka šķiet – te ir mūsu mājas.
