Trakā, ko tu dari? Darbs Rīgas centrā, ar laiku te varētu atrast dzīvokli, bet tu brauc uz Krieviju! Ja nu kaut kur uz Rietumiem, bet tur taču vēl padomija! Neceri, ka veikalā būs tas pats, kas šeit!
«Trakā, ko tu dari? Darbs Rīgas centrā, ar laiku te varētu atrast dzīvokli, bet tu brauc uz Krieviju! Ja nu kaut kur uz Rietumiem, bet tur taču vēl padomija! Neceri, ka veikalā būs tas pats, kas šeit! Un kur tad vēl ceļā visas grūtības… Zagļi stacijās un viltvārži. Ja vēl vari, atsakies!» tā sacīja brālis.
Vecāmamma, kas mani izaudzināja Dāviņu pagasta «Miltiņos», bija vēl vairāk izmisusi: «Nevar būt, ka tu to darīsi! Uz turieni izsūtīja cilvēkus, bet tu brauc pati! Vai saproti, kas tā par vietu?!»
Es, Kristīne Straujā, 2002./ 2003. mācību gadā strādāju par latviešu valodas skolotāju Krievijā, Omskas apgabala Taras rajona ciemā Bobrovka (turpmāk – Augšbebri). «Bebriniekiem» mācīju latviešu un angļu valodu, informātiku, vadīju zīmēšanas nodarbības pirmsskolas vecuma bērniem, dramatisko pulciņu. Dāmu klubā mani iemācīja no klūdziņām pīt groziņus. Piedalījos Sibīrijas latviešu etnokultūras centra celtniecības projekta izstrādē un ciema bibliotēkas izveidē.
Strādāju Rīgas centrā, Galvenajā policijas pārvaldē par izmeklētāju jau divarpus gadus. Viss kļuvis ierasts. Tūlīt, tūlīt iestāsies rutīna. Karjera? Pa pieciem un desmit gadiem izrēķināms kāpums ierobežotas izaugsmes sistēmā. Dzīves pārredzamības vienmuļība, kas rada trauksmi.
Nu, atzīsties, Kristīn, ko īsti tu gribēji atrast tur, tālajos Krievijas plašumos aiz Urālu kalniem, aiz varenās, ūdeņiem bagātās Irtišas upes Sibīrijas taigā? – retoriski vaicāju sev. Vai tā bija tikai misijas apziņa? Nē, sevis glābšana. Cik var gulēt uz veciem lauriem?
Ceļā – trīs dienas
Ar transsibīrijas vilcienu «Maskava–Abakans» braucu līdz Omskai. Tur mani sagaidīs kāds no vietējās Latviešu biedrības pārstāvjiem.
Esam kaut kur Krievijas vidū, aiz Urālu kalniem. Vilcienu pieturās uz perona pulcējas visdažādāko vecumu sievas un pusaudži. Viņi nes paplātes, kastītes ar pārtiku, alkoholu. «Pivo, vodočka (krievi maigi izsakās par alkoholu), piraški, garjačaja kartoška,» skan no 20 – 30 mutēm. Apmēram desmit gadu veci puikas piedāvā avīzes, krustvārdu mīklas.
Tradīcijas ir saglabājušās
Jau otro dienu esmu Augšbebros. Jocīgi sanāk, es gatavojos dot šejieniešiem visu, ko protu, bet, šķiet, vairāk gūšu pati… Smelšos spēku Sibīrijā, pie šejienes latviešiem, visai turpmākai dzīvei.
Divējādas izjūtas pārņem, kad domāju par ciemu un tā iedzīvotājiem. Šeit mīt apmēram 165 cilvēki. Vairākums ir latviešu, ir arī vācieši, krievi. No vienas puses, liekas, ka šī vieta ir īsta nekuriene – neliels ciemats, maz cilvēku, nekas nenotiek. No otras puses, – divi veikali, klubs, sākumskola (4 klases). Folkloras ansamblis «Varavīksne» piedalījās Rīgas 800 gadu jubilejas koncertos. Bērni stundā sēž klusi un paklausīgi izpilda uzdoto. Maiga, Žeņa, Saša, Katja, Lida un Nataša – viņi ir 3. klases skolēni. Vai tas ir maz Sibīrijas ciemam? Un vēl tiek svinēti svētki: Lieldienas, Jāņi, kā arī Ziemassvētki 24. decembra vakarā, lai gan visā pārējā Krievijā tos atzīmē janvārī.
Katrā mājā piedāvā tēju
Pirmos divus mēnešus es nejutu, ka būtu pāris tūkstošu kilometru attālumā no mājām, jo galvenokārt runāju latviski un sibīrieši ir īpaši sirsnīgi un pretimnākoši. Sibīrijas aukstums un vienkāršie dzīves apstākļi cilvēku sirdis te veido atvērtas un mīļas. Atliek pārkāpt mājas slieksni un jau aicina dzert tēju. Apbrīnojams ir «bebrinieku» darbīgums, pārvarot sadzīves un padomiskas domāšanas radītus šķēršļus.
Gubernatora kontrole
Olga Benke (Augšbebru kluba vadītājas vietniece) tikās ar gubernatoru Omskā par minoritāšu jautājumiem. Olga bija kopā ar divsimt citu tautību pārstāvjiem. Es baiļojos, ka tiks doti darbību ierobežojoši norādījumi. Izrādījās, ka gubernators novēlējis, lai veicas. Īpašus norādījumus devis par to, lai sākumskolās obligāti mācītos dzimto valodu. Vēl piebildis, ka pavisam Omskas apgabalā dzīvo 160 tautību pārstāvji un nekādas revolūcijas nav paredzamas. Tas gan manī izraisīja smīnu, jo zemtekstā varētu nozīmēt «u nas vsjo pod kontroļem» (viss tiek kontrolēts).
Krievvalodīgo vidē
Visi ir priecīgi, ka atkal no Latvijas uz gadu ir atbraukusi latviešu valodas skolotāja. Daži «bebrinieki» baidās, ka var pienākt arī tāds mirklis, kad skolotājs neieradīsies. Protams, ja latviešu pēcteči nedomā atgriezties Latvijā, par savu vienīgo dzīvesvietu uzskatot Sibīriju vai Krieviju, cik ilgi rietumnieciskā Pasaules Brīvo latviešu apvienība ieguldīs naudu Krievijā dzīvojošu latviešu valodas, tradīciju apguvē?
Latviski runā tikai tajās ģimenēs, kurās abi vecāki ir latvieši, turklāt tad, ja viņi zina valodu un to lieto kā dabisku sazināšanās līdzekli. Bērni ikdienā nerunā latviski, jo vecāki neuzspiež, un viņi aug krieviski runājošo vidē.
Interese nav noturīga
Vēlme mācīties pāriet līdz ar jaunatbraukušā skolotāja iepazīšanu, kas mani sarūgtināja. No 5. līdz 11. klasei Augšbebru bērni brauc mācīties uz administrācijas ciemu Martjuševu (mūsu izpratnē pagasta centru), kas atrodas 12 kilometru attālumā. Skolā esot skolotājs, kuram «patīkot runāt» par latviešu tēmu. Ne īpaši pozitīvā nozīmē. Sak, ko tad jūs tur, latvieši, iedomājaties, ak, tad Latvija jums palīdz? Tas un droši vien vecāku nekonsekventā nostāja bērnos, kuri diezgan labi prot latviešu valodu, rada neērtību runāt latviski. Pareizi teikts, ka šeit latviešu valoda dzīvos līdz vecākās paaudzes – vecāsmammas, vectēva – aiziešanai. Latviskums nav pietiekami spēcīgs motivācijas rosinātājs. Cik ir un būs to, kas gribēs atgriezties Latvijā? Kāda tam varētu būt motivācija?
Raksturojot piektklasniekus, kas tikko atnākuši mācīties no Augšbebru sākumskolas, Martjuševas vidusskolas pedagogi vecāku sapulcē uzsvēra, ka bērniem ir laba dikcija, attīstīta runa. Tam iemesls varētu būt divvalodīgā vide. Visi Augšbebru bērni neatkarīgi no tautības Martjuševā tiek uzskatīti par latviešiem.
Maijā – visasākās ilgas
Decembra sākumā gaisa temperatūra sasniedza mīnus 40 grādu pēc Celsija. Gaidu siltāku laiku!
Pavasaris. Dažkārt stiprs vējš pūš mitru gaisu, un tas manī rada patīkamu noskaņu! Sākumā nesapratu, kāpēc man tas tik ļoti patīk. Zemapziņa signalizēja – mājas! Tas ir neierasti šejienes, Rietumsibīrijas, sausajam gaisam. Manas mīļās, labās mājas. Latvija, es Tevi ļoti, ļoti mīlu!
Iekāpj kapā
14. maijā piedalījos bērēs tepat Augšbebros. Nomira Līksnu vecmāmiņa, apmēram 80 gadu veca. Viņas vīrs vecais Līksna uzaicināja mani par fotogrāfu. Šī ir viena no tām «Bebru» vecajām ģimenēm, kas ikdienā lietoja seno un skanīgo latviešu valodu.
Bēres notika jauktās latviešu un krievu tradīcijās. Piemēram, par latviešu paražu tiek uzskatīts, ka uz bērēm nāk tikai aicinātie. Kad zārks ielaists kapā, viens no klātesošajiem vīriešiem iekāpj tajā, lai apkārt zārkam saliktu dēļus, nostiprinot to. Bērēs izmantotie dvieļi tiek izdalīti kapa racējiem, kuri tos aiznes mājās, izmazgā un lieto ikdienā.
Pēc bērēm piedalījos pasēršanā, uz galdiem starp ēdieniem bija sautēti kāposti ar gaļu, dzērveņu ķīselis, apceptas, pašu ķertas upes zivis.
Atgriežos mājās
Esmu Maskavā, Rīgas stacijā. Sēžu uz soliņa, bet pretī uz sliedēm stāv vagoni, kuri dosies uz Latviju. Kā es gribu uz mājām!
Jau esmu vilcienā, kas ir Latvijas daļiņa. Maskava–Rīga. Dzeru minerālūdeni un reibstu. Uz redzēšanos, Maskava, Krievija! Es aizbraucu. Dodos uz mājām, pie saviem mīļajiem. «Dabīgs, mazmineralizēts ūdens…» Prece ar uzrakstiem latviešu valodā! Tā ir vērtība. Banāli? Bet mīļi, ticiet man!
Ko man šis gads deva? Pirmkārt, redzēju, ko spēju pilnīgi svešā vidē, neaizsniedzami tālu no mājām. Adaptējos lēni, bet pamatīgi. Atļāvos būt daudz atklātāka saskarsmē ar cilvēkiem.
Otrkārt, mana izvēle par labu sapnim – pabūt Sibīrijā starp turienes latviešiem – vēlreiz padarīja mani par savas dzīves veidotāju. Vai es neesmu laimīga? Veselība laba, spēju iejusties aizvien jaunā vidē, pildot jaunus uzdevumus.
Veido Latvijas tēlu
Gada laikā divas reizes latviešu valodas stundas filmēt bija ieradušies apgabala un rajona televīzijas žurnālisti. Ziņu sižeti par to, ka tālajā Sibīrijas latviešu ciemā latviešu valodu māca skolotāja no Latvijas, tika translēti valsts, apgabala un rajona televīzijās. Arī skolotājs veido Latvijas un latviešu tēlu Krievijā. Tas ir ļoti atbildīgi un svarīgi, jo prese propagandē Latvijā dzīvojošo krievu diskrimināciju. Man bieži nācās skaidrot, kāpēc tas tā un ka ne tikai krievus izliek no dzīvokļiem par parādiem.
Augšbebri ir vieta, kur var brīvi realizēt savas idejas. Prieks par skolēnu valodas apguves panākumiem un pieredzi, kādu negūsi nevienā Rietumu valstī. Tāpēc uz Sibīriju rudenī, sākoties mācību gadam, es došos vēlreiz.
***
Uzziņai
Pašlaik Krievijā latviešu nacionālās skolas ir Augšbebros, Krasnojarskas rajona ciemā Ņižņaja Bulanka (Lejas Bulāna) un Baškīrijas Arhangeļskas rajona Arh-Latiškij (Arhlatviešu) ciemā.
No 2003. gada rudens arī Augšbebru 12 km attālajā Kurļano-Dubovka (Kurzemes-Ozolaine) ciemā un Krasnojarskā strādās latviešu valodas skolotāji.
Pedagogu darbu koordinē Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētāja un Latvijas prezidentes padomniece Krievijas latviešu diasporas jautājumos Lauma Vlasova, to atbalsta Pasaules Brīvo latviešu apvienība.
Tikai apgabala – Taras rajona – kartēs atrodams mazs punktiņš – Augšbebru ciems, kurā dzīvo apmēram 165 cilvēki.
Vairākums ir pēcteči tiem latviešu zemniekiem, kas 19. gs. 90. gadu beigās no Liepājas puses izmantoja cariskās Krievijas aicinājumu doties apgūt Sibīrijas brīvās zemes.
Vietējo latviešu valodā tiek lietoti daudzi Latvijā sen zuduši vārdi.
