ILZE RIGERTE ir friziere, sava amata meistare, viena no iecienītākajām Bauskā, frizieru amatniecības asociācijas biedre.
ILZE RIGERTE ir friziere, sava amata meistare, viena no iecienītākajām Bauskā, frizieru amatniecības asociācijas biedre. Viņa ir baušķeniece vismaz piektajā paaudzē un turpina savas dzimtas amatniecības tradīcijas, ko mūsu mazpilsētā sācis viņas vecvectēvs. Ilzei ir 33 gadi, no tiem 19 viņa strādā savā profesijā (ieskaitot amata apguves laiku). 20 gadu vecumā Ilze apprecējusies, un abi ar vīru Guntaru Rigertu audzina trīs bērnus – Kārli, Zani un Klāvu. Vīram kopā ar viņa vecāku ģimeni Brunavas pagastā ir zemnieku saimniecība.
Ilze ir centusies katru gadu zināšanas savā arodā papildināt. Šovasar viņa piedalījusies Amatniecības kameras organizētajos kursos Vācijas pilsētā Frankfurtē pie Oderas. Kopā ar 12 kolēģiem no citām Latvijas mazpilsētām viņa mācījusies šī darba tehnoloģiju. Pavisam nopietni Ilze Rigerte sapņo par studijām savā profesijā.
Ir nedēļas vidus, pēcpusdiena, krēslo. Saruna ar Ilzi Rigerti sākas gaidot, kad rajona Bērnu un jauniešu centrā beigsies nodarbība «Mēmelītes» dejotāju jaunākajai grupai. Tajā danco Ilzes jaunākais dēlēns Klāvs, kuram ir tikai divi gadiņi.
– «Mēmelītes» vadītāja Ligita Zeibote joko, ka dejot var nākt katrs, kurš pats spēj uzkāpt pa Bērnu un jauniešu centra trepēm. Klāvam tas izdevās viegli. Tagad pie Ligitas dejo visi mani bērni, lielākie sāka triju gadu vecumā. Zane mācās arī Mūzikas skolas kora klasē. Man jāatzīst, ka piedalīšanās pulciņos, mācīšanās Mūzikas skolā, īpaši Zanei, palīdzēja kļūt patstāvīgākai, sevi organizēt, izjust laiku. Kārlim šīs izjūtas netrūkst, viņš ir vecākais un savureiz «savāc» gan māsu, gan brāli.
Vai dejas prieks Tev ir «asinīs» no pašas skolas laikiem?
– Nepavisam. Esmu dejojusi ļoti īsu laiciņu bērnudārzā, vēlāk laikam mammai nebija laika vadāt mani uz pulciņiem. Turklāt es ātri izaugu – garām meitām grūti piemeklēt partnerus. Bet dejošana un deju svētki man vienmēr ir ļoti patikuši. Skatoties koncertus, arvien tāds mazs dzelonītis bija sirdī – es jau nekad uz lielā laukuma netikšu… Bet tiku gan un vēl kopā ar bērniem! Iepriekšējo deju svētku repertuārā bija tāda mazuļu deja «Cepu, cepu kukulīti» – kopā ar mammām. Klāvs tad vēl nebija piedzimis un mēs ar Kārli un Zani dancojām Daugavas stadionā. No mums trijiem varbūt tieši man par to bija lielākais prieks.
Bērni nenogurst, bet Tu pati? Darbs maiņās, nedēļu no rīta, nedēļu pēcpusdienā. Kā Tu pagūsti izvadāt bērnus uz mēģinājumiem, koncertiem?
– Tiešā ceļā no darba uz mājām, tad uz pulciņiem, un tā visu laiku. Bet man ir ļoti labs vīrs – īpaši ziemā. No pavasara līdz rudenim es Guntaru maz redzu, tad viņš ir savos laukos līdz ausīm. Smejos, ka viņš pat pa pilsētas dzīvokļa logu saož īsto laiku, kad lauki arami, kad ecējami. Tas laikam iedzimst. Toties ziemā viņš ir mājās, lieliski gatavo ēst, sagaida bērnus no skolas, kopā ar viņiem mācās.
Ar Klāvu dzīvoju mājās astoņus mēnešus, jo tik ilgi viņu baroju pati. Bet ģimenei naudu vajadzēja un man bija jāatsāk strādāt. Guntars pirms tam nekad agrāk ar tik mazu bēbi nebija ņēmies, bet tika galā gan ar putrām, gan pamperiem. Kad vīrs aizņemts, palīdz mana mamma. Bērni jau pieraduši, ka mājas ir tur, kur tevi kāds gaida. Man ģimene vienmēr ir bijusi svarīgāka par visu citu. Ja, piemēram, tagad būtu jāpērk zābaki šai ziemai, vispirms es, protams, tos iegādātos bērniem. Pieaugušiem taču pēda vairs neaug.
Tie, kuri lasa vēsturnieku publikācijas par Bausku sendienās laikrakstā, varbūt ir pamanījuši pilsētas domnieka Zuša vārdu. Kas viņš ir Tavas dzimtas kokā?
– Jānis Zutis bija mans vecvectēvs – kalējs, atslēdznieks. Skolas laikā ar dzejnieku Vili Plūdoni vienā solā esot sēdējis. Joprojām kalpo viņa kaltie Važītes kapu vārti. Kopā ar sievu vecvectēvs Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bijis aktīvs Bauskas luterāņu draudzes loceklis un tolaik pilsētā nodibinājis svētdienas skolu trūcīgajiem bērniem.
Vecvecākiem bija divi bērni. Dēls Pēteris, diplomēts mākslinieks, kura gleznas guvušas ievērību arī ārzemēs. Bauskas luterāņu baznīcā ir viņa veidots uzraksts virs altārtelpas velves «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils!». Kara laikā Pēterim Jelgavā bijusi izstāde, bet, pilsētai degot, gleznas gājušas bojā. Tikai dažas palikušas Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja fondos, bet Pēteris pazudis bez vēsts.
Meitu Elvīru daži vecie baušķenieki vēl atceras kā Zuša jaunkundzi. Tā bija mana vecmāmiņa jeb mīļvārdiņā – Amītis. Savu 90. dzimšanas dienu viņa diemžēl nesagaidīja. Vecmāmiņai piedzima četri bērni – manas tantes un onkulis – Edīte, Modris, Ausma un jaunākā Skaidrīte, kas ir mana mamma. Bet varas mainījās, vectēvu izsūtīja uz Sibīriju. Amītis palika viens ar četriem bērniem un saviem vecajiem vecākiem.
Tev un māsai Aijai nācās izaugt galvenokārt mammas gādībā. Māsa izstudēja, bet Tu aizgāji uz frizieru skolu.
– Biju slinka skolniece, tāpēc līdz studijām netiku. Bet profesijas izvēli nenožēloju. Mamma reiz atzinās, ka, mani gaidot, viņa pie Smilgas kundzes esot mācījusies par friziera mācekli. Varbūt man šī profesija ir gēnos? Frizieru skolā man ļoti patika. Biju starp tiem «bundziniekiem» (no krievu valodas ‘udarņik’), kas visus plānus izpilda par 101 un 110 procentiem. Mācoties kopā ar grupu labāko skolēnu 1984. gadā tiku uz jauniešu frizieru konkursu Vācijā.
Pēc diploma iegūšanas Tev bija iespēja strādāt Rīgā.
– Jā, toreiz man gribējās palikt Rīgā. Bet mamma pārliecināja atgriezties Bauskā, kur mani tālāk skoloja friziere Vanda Timpare. Kļuvu par meistari un par to esmu Vandiņai ļoti pateicīga. Strādājam joprojām kopā Zaļās ielas frizētavā, kur visas kolēģes ir sava amata meistares ar diplomiem.
Tas ir ļoti skaists darbs. Tā tiešām ir pārtapšana. Protams, klienti gadās ļoti dažādi, ir tādi, kuri enerģiju dod, ir tādi, kuri ņem, tad es jūtos pilnīgi bez spēka. Ja būtu ļoti bagāta un nevajadzētu strādāt naudas dēļ, es frizētu bez maksas, jo man šis darbs ļoti patīk.
Bet par Rīgu… Nu visi uz turieni nevar aiziet. Kādam ir jāpaliek. Turklāt bērnu dēļ esmu priecīgāka dzīvot mazpilsētā, manuprāt, šeit ir drošāk nekā Rīgā. Arī iespēju izglītoties netrūkst, cilvēki sirsnīgāki, savstarpēji pazīstami.
Tava klientu pierakstu klade arvien jau nedēļu uz priekšu pilna, tomēr Tu vēl centies mācīties.
– Kad tad es to darīšu, vai tad kad man būs sešdesmit? Amatniekam māka ir pirkstos, tie jātrenē, tāpat kā pianistam. Šovasar kursos Vācijā biju kopā ar kolēģēm no Dobeles, Jelgavas, Daugavpils, Jēkabpils. Secinājām, ka mazpilsētās mūsu pakalpojums ir vismaz divkārt lētāks nekā Rīgā un nav ne par mata tiesu sliktāks. Ar to es lepojos.
VIEDOKLIS
Citi par Ilzi:
Vanda Timpare, kolēģe: – Ilzīte man kā pašas bērns, acu priekšā izaugusi no pusaudzes par meistari. Ļoti strādīga, apzinīga, centīga.
Irina Bogdanova, juriste: – Ilze ir ļoti profesionāla friziere, ārkārtīgi laipna pret jebkuru klientu, pie viņas eju ne tikai sakārtot matus, bet arī uzlabot omu.
Inta Savicka, VSAA Bauskas filiāles vadītāja: – Savā profesijā izcila meistare, strādā ar izdomu, sirsnīga, pretimnākoša, smaidīga, patīk viņas humors.
