Klāt jaunais, 2014. gads gads. Daudziem makšķerniekiem šis ir ļoti nozīmīgs laiks, jo sākusies licenču iegāde lašu un taimiņu copei Salacā. Īpaši aktīvi kļūst arī minēto zivju sargātāji. Pērn lašu nārsts turpinājās ilgāk, tāpēc copes atļauju izsniegšanas termiņš no ierastā 1. decembra pārcelts uz šī gada 1. janvāri. Kurzemnieki ziņo, ka ļoti daudz lašu un taimiņu iepeldējuši uz nārstu Ventā.
Licences diemžēl būs tikai ap martu, jo pēc pārejas uz eiro mainās līgumattiecības un jāsakārto virkne birokrātisku dokumentu. «Pumpainie» upē ir, un marts vairs nav tālu. Starp citu, šogad ļoti labi Ventā ķeras vimbas un vēdzeles.
«Ielenc» upi
Licenču cena makšķerēšanai Salacā nav mainījusies. Copmaņi šo upi ir ļoti iecienījuši. Tiklīdz tiek atklāta sezona, tā vien šķiet, ka visi Latvijas lašu tīkotāji ir saskrējuši vienuviet un mēģina izvilkt pašu lielāko zivi. Upes krastos sastopami arī igauņi un lietuvieši. Ventā lašu un taimiņu iemīļotā apmešanās vieta ir krietni garāka nekā Salacā, kur krastus ļoti blīvā slānī «ielenc» ap 100 makšķernieku. Laši uzvedības ziņā krietni atšķiras no līdakām. Lai tos pēcnārsta laikā satracinātu uzbrukumam, māneklis vairākas reizes precīzi jānovelk gar laša degunu. Zivs var arī uzturēties bedrē vai aizstraumē un nelikties par mānekli ne zinis.
Pieredzējuši spiningotāji, kas labi pārzina ūdenskrātuvi, bieži vien visu dienu neizkustas ne no vietas un mānekli velk pa vienu un to pašu ūdens taciņu. Lašu ceļus īpaši labi zina vietējie copmaņi. Ir pat nostāsti, ka vīri, tiklīdz sagribas lasi vai taimiņu, nosoļo līdz upei un pēc desmit metieniem tiek pie zivs bez jebkādām problēmām. Taču ir spiningotāji, kas uz Salacu brauc regulāri visu sezonu un nespēj no ūdens neko izdabūt. Veiksmei lašu copē ir nozīmīga loma.
Ir gadījies novērot aptuveni pusmetru dziļā bedrē guļošu smagsvaru, kas, iespējams, svēra kādus deviņus kilogramus. Trīs stundas varēja tam gar degunu mētāt un vilkt mānekli, zivs bija vienaldzīga. Tā mierīgi pa straumi kustināja asti, brīžam pa pusmetru pārvietojās uz vienu vai otru pusi, bet par apkārt notiekošo nelikās ne zinis.
Svarīga auklas kvalitāte
Mazliet pārspīlētas ir runas par spininga testiem un auklas resnumu. Bieži nācies dzirdēt baisus stāstus, ka mānekli paķer kaut kāds briesmonis un kāts kā skals salūst vairākās daļās. Daži apgalvo, ka laši auklu raujot kā diegu – gaidītā loma vietā esot jāsamierinās vien ar prāvu adrenalīna devu. Patiesībā lasis «ir viegli paņemams», to makšķerēšana ir pat baudāma.
Daži vaicā, kam īsti jābūt līdzi, dodoties uz lašu copi. Es iesaku lietot tikai pīto auklu. Tai nav jābūt biezākai par 0,2 milimetriem. Pavadiņai piemērota fluorkarbona aukla, kuras resnums ir aptuveni 0,32 – 0,37 milimetri. Starp pavadiņu un pīto auklu nav vajadzīgi nekādi griezuļi vai cilpas. Jāuzsien vienīgi tā saucamais burkāna mezgls, kas lieliski slīd caur auklas gredzeniem, tam ir arī teicama izturība. Pavadiņai jābūt aptuveni metru garai. Tās galā jāiesien griezulis ar karabīni. Fluorkarbona aukla mazāk dilst un ir grūtāk ievainojama nekā pītā.
Lietpratēji iesaka pīto auklu ziemā apstrādāt ar silikonu, lai tā labāk slīd starp aizsalstošiem gredzeniem. Ļoti iespējams, ka tā vajadzētu darīt, bet es pagājušajā ziemā mīnus 15 grādu salā pīto auklu papildus neapstrādāju un spiningoju bez problēmām. Ļoti svarīga ir pītās auklas kvalitāte. Pērkot auklu, iesaku to caurvilkt starp pirkstiem, tā labi sajutīsit, vai aukla ir slīdoša vai sausa. Daļa copmaņu iegādājas tikai slīdošās auklas, citi priekšroku dod matētajām. Man vairāk tīk slīdošās auklas, jo tās jau ir apstrādātas un der ziemas spiningošanai.
Neesmu ievērojis, ka būtu kāda starpība starp četrdzīslu vai astoņdzīslu pīto auklu. Bieži vien spiningotāji domā – jo vairāk dzīslu, jo izturīgāka aukla. Patiesībā ir pretēji. Diametrs nemainās, un četrdzīslu pītā aukla ir izturīgāka. Smalkāki pavedieni, saskaroties ar dažādiem zemūdens šķēršļiem, ātrāk bojājas.
Man ļoti patīk «Spider» sarkanīgā aukla. Īpaši laba tā ir ziemā. Uz spoles noteikti jābūt vismaz 100 metriem auklas. Jo tās vairāk, jo labāk, tāpēc ka laši mēdz krietni ieskrieties. Ja krasta josla ir brīva, var jozt tam pakaļ un pietiks arī ar 70 metriem. Tomēr bieži vien priekšā ir kādi šķēršļi – sakrituši koki, stāvi krasti, līkumi, saliņas un citi makšķernieki.
Spininga kātam visbiežāk ir standarta garums – 270 centimetru. Protams, kātiem mēdz būt atšķirīga struktūra. Ejot uz lašu copi gada aukstajā sezonā, es neizvēlos tos kātus, ko lietoju vasarā. Šajā gadījumā labāki ir paraboliskas formas kāti. Tie ir elastīgāki, ja liela zivs nodomājusi pretoties un ir milzīga straume.
Pirms lašu copes pareizi jānoregulē spoles bremze. Paņemot to pirkstos, pavelkot vajadzētu izkustināt, kaut arī ar grūtībām, spoles kaseti. Pirmais laša sitiens var būt tik spēcīgs, ka copmanim jāšķiras ne tikai no zivs, bet arī makšķeres ar visu spoli un auklu.
Mazliet par mānekļiem
Jārēķinās arī ar to, ka lašu iecienītajās upēs nav gludi asfaltētas grunts. Vietās, kur vobleri, rotiņi un šūpiņi gludi noskrien pa gultnes dibenu, zivs var arī nebūt.
Laši un taimiņi jāmeklē akmeņainā vai smilšainā gultnē. Voblerus lielākoties izmanto tur, kur straume nav liela un nav tālu jāmet. Rotējošos vizuļus es neesmu lietojis, man nav tiem ticības. Tajā pašā laikā zinu cilvēkus, kas lašus un taimiņus ķer tikai ar rotiņiem. Kā jau teicu, katram sava politika. Šūpiņus pieredzējuši makšķernieki izmanto lielās straumēs, ar aizturi ripinot tos pa gultni uz leju.
Protams, viss iepriekš rakstītais ir uz pieredzi balstīta teorija, taču ik brīdi makšķernieki gūst jaunu pieredzi un atziņas.
Labs copmanis domā ne tikai par pannu uz plīts, bet arī ar galvu pie upes.
Ne asakas!
RECEPTES
Ar dārzeņiem ceptas raudas tomātu mērcē
Sastāvdaļas: 2 kg raudu,
100 g miltu, eļļa cepšanai.
Mērcei: 5 burkāni, 3 sīpoli,
1 ēd. k. miltu, 200 g tomātu mērces vai pastas, 2 piparu graudiņi, 1 lauru lapa, sāls, «Vegeta», verdošs ūdens.
Pagatavošana: Raudas notīra, izņem iekšas, nomazgā. Apviļā miltos, pārkaisa ar sāli un cep sakarsētā eļļā no abām pusēm gatavas. Atsevišķā pannā zem vāka eļļā sacep mīkstus šķēlēs sagrieztus sīpolus un rīvētus burkānus. Pieber miltus un kārtīgi samaisa. Pievieno tomātu mērci vai pastu, piparu graudiņus, lauru lapu un verdošu ūdeni tā, lai iznāk pašķidra mērce. Pēc garšas pieber sāli un «Vegetu». Dziļā traukā kārtām liek raudas ar mērci. Atdzesē un uz vairākām stundām novieto ledusskapī, lai ievelkas. Var ēst gan aukstā, gan siltā veidā.
Lasis valriekstu mērcē
Sastāvdaļas: 200 g laša fileja,
30 g valrieksti, 150 g kartupeļi, 30 g sviests, 5 g pētersīļi,
5 g dilles, 20 g Parmas siers,
50 g saldais krējums, 30 g sau-
sais baltvīns, 5 g garšviela zivīm, 5 g diedzētas sēklas dekorēšanai.
Pagatavošana: Uz karstas pannas apcep lasi, pievieno garšvielas un liek cepeškrāsnī. Sīki sakapā valriekstus, dilles un pētersīļus. Sasmalcinātās sastāvdaļas iejauc saldajā krējumā, pielej baltvīnu un uzkarsē uz lēnas uguns.
Sviestu sajauc ar Parmas sieru un iesmērē starp «mundierī» ceptu kartupeļu daiviņām, ko liek cepties cepeškrāsnī. Uz šķīvja kārto cepto lasi ar kartupeļu daiviņām, lasim pārlej valriekstu mērci. Dekorē ar diedzētām sēklām.
Zivju kotletes
Sastāvdaļas: 200 g zivis,
25 g baltmaize, 50 g piens,
1/4 olas, 15 g rīvmaizes,
15 g tauku, sāls.
Pagatavošana: Notīrītām zivīm izņem asakas un kopā ar ūdenī vai pienā izmērcētu baltmaizi divas reizes samaļ gaļas mašīnā.
Masai pievieno olas, sāli, atlikušo ūdeni vai pienu un labi sastrādā, līdz masa vijīga. Ja zivju kotletes gatavo no liesām zivīm, masai pievieno arī izkausētu sviestu.
No interneta.
