Tos parasti svin saistībā ar baznīcas piedāvātiem skaidrojumiem atšķirībā, piemēram, no Ziemassvētkiem, Lieldienām vai Jāņiem, ko svin arī tautiskā gaisotnē.
Tos parasti svin saistībā ar baznīcas piedāvātiem skaidrojumiem atšķirībā, piemēram, no Ziemassvētkiem, Lieldienām vai Jāņiem, ko svin arī tautiskā gaisotnē.
Vasarsvētkiem piemīt reliģisks raksturs. Tiesa, mūsdienu sabiedrībā tos mēdz uztvert kā priecāšanos zaļumos ar desiņu un šašliku ēšanu, lietojot arī ko grādīgāku. Šķiet, tas ir mantojums no padomju laikiem, kad Vasarsvētkus, tāpat kā Ziemassvētkus vai Lieldienas, nemaz nebija tik vienkārši atklāti svinēt un vajadzēja maskēties ar izbraukumiem zaļumos.
Šī diena tiek uzskatīta par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Tādēļ tieši Vasarsvētki bieži vien tiek izvēlēti par iesvētību (iestiprināšanas) dienu, jo tā atbilst cilvēka pārdzimšanai caur Sv. Garu.
Kad bija beidzies Jēzus Kristus kalpošanas laiks uz zemes, vajadzēja piepildīties arī visam pārējam. Pateicoties Viņam, mums atliek pieņemt kristību, un mēs esam vienoti ar Viņu Garā, un iedzimtā grēka vara pār mums tiek dzēsta. Taču paliek ietekme.
Pēc krusta nāves vispirms tika piedzīvoti Lieldienu notikumi – augšāmcelšanās –, kas tiek uzskatīti par kristīgās Baznīcas lielākajiem svētkiem. Tad nāk Debesbraukšanas jeb Jēzus Kristus debesīs uzņemšanas diena: “Neaizejiet…, bet gaidiet Tēva apsolījumu, ko jūs no manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu. Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki… līdz pat pašam pasaules galam.”
Pēc tam sākās mācekļu apustuliskā kalpošana. Kādā kalpošanas reizē, kad bija pienākuši jūdu tautā svinamie Vasaras svētki, kas notika 50. dienā pēc Lieldienām, apustuļi bija sanākuši kopā. Piepeši debesīs atskanēja rūkoņa, it kā tur plosītos vētra, un šīs skaņas piepildīja visu namu. Pēc tam parādījās liesmu mēles, kas sadalījās un nolaidās pār katru mācekli. Un viņi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt valodās, kuras agrāk nebija pratuši.
Tajā laikā Jeruzalemē uz svētkiem bija ieradušies jūdi un citu tautu pārstāvji, kas runāja dažādās valodās. Viņi sanāca ap namu, kurā bija mācekļi, un ikviens dzirdēja runājam apustuļus savējā valodā. Izbrīnījušies viesi cits citam jautāja: “Vai tad visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu?”
Tas nozīmēja kristīgās Baznīcas dzimšanu. Jēzus, savulaik runājot ar Pēteri, bija devis noprast, ka Pētera ticība un pārliecība būs Kristus Baznīcas pamats. Tas tika likts tieši Vasarsvētku dienā, kad Sv. Gars, kā Kristus bija solījis, nonāca pār mācekļiem.
Sv. Gars kā viena no trim Dieva personifikācijām dod cilvēkiem dažādas dāvanas: runāšanu mēlēs, pravietošanu, evaņģelizēšanu, mācīšanu, kā arī citus talantus. Tikai to nevajag padarīt par mērķi, tas ir līdzeklis, lai vairotu mīlestību, iecietību, apzinību, saskaņu, lai pieaugtu dvēseliski. Ja mēs Sv. Gara dāvanas uztveram kā līdzekli, nevis kā mērķi, tad tas viss mums tiešām palīdz, mēs esam saskaņā ar Mūžīgo Patiesību, kuras daļa mums atklāta tieši Vasarsvētkos.
