Neviena reliģiska ceremonija un svētki nav iedomājami bez svecēm. Viduslaikos par vaska pīlāriem dēvētajiem gaismekļiem kristietībā ir svarīga simboliska nozīme.
Neviena reliģiska ceremonija un svētki nav iedomājami bez svecēm. Viduslaikos par vaska pīlāriem dēvētajiem gaismekļiem kristietībā ir svarīga simboliska nozīme. “Viņš ir pasaules gaisma,” rakstīts Jāņa evaņģēlijā. Kristīgajā tradīcijā gaisma nepārprotami ir saistīta ar Pestītāju.
Informatīvs lauks
Sveces ir tik organiski dievnamu elementi, ka neienāk prātā tos aplūkot, interesējoties par formām un materiāliem, kas tikuši izmantoti. Tomēr saruna ar Brocēnu katoļu draudzes priesteri Romanu Grantovski mainīja tradicionālo priekšstatu par baznīcu gaismekļiem.
Izrādās, ka dievnamos nav ieteicams izmantot plaša patēriņa produkciju, ko var nopirkt katrā lielveikalā. Reliģiskajās ceremonijās vajadzētu lietot tikai tādas sveces, kas izgatavotas pēc senām receptūrām un nav paredzētas utilitārām vajadzībām – telpas izgaismošanai vai noskaņas radīšanai. “Svecei ir noteikts informatīvs lauks, kas izpaužas neredzamu vibrāciju veidā. Šo enerģiju ir jāprot pareizi izmantot,” apgalvo garīdznieks.
Benediktīniešu iniciatīva
Kurzemē darbojas neliela privāta ražotne, kurā gatavo vairāku veidu baznīcas sveces pēc receptūras, ko viduslaikos izstrādājuši benediktīniešu mūki. Skaidro Romans Grantovskis: “Sastāvā noteiktās proporcijās ir parafīns un vasks. Nekādas krāsvielas un aromatizētas piedevas netiek izmantotas. Senajā Palestīnā parafīnu dēvēja par zemes taukiem, bet vasku pielīdzināja ambrozijam. Svētais Benedikts, kas 5. gadsimtā Eiropā bija ievērojama garīga autoritāte, reformēja kristiešu klosteru sistēmu, izvirzot divus galvenos principus – lūgšanas un fizisku darbu. Benediktīniešu klosteros bija plaši izvērsta agrārā darbība. Šī ordeņa mūki pirmie sāka gatavot ārstniecisku zāļu uzlējumu, kas pēc vairākiem gadsimtiem laicīgajā vidē transformējās par apšaubāmas kvalitātes alkoholisko dzērienu – benediktīniešu liķieri. Viens no klosteru svarīgākajiem darbības virzieniem bija sveču liešana. Gaismas kults Eiropā iekļuva no Mazāzijas, bet baznīcas sveču kultūra izveidojās Svētā Benedikta dzīves laikā.”
Tīra un mierīga liesma
Mūsdienās sveces galvenokārt gatavo no stearīna, kas tiek uzskatīts par ugunsdrošāku materiālu. Tomēr, salīdzinot ar vaska un parafīna maisījuma produkciju, tas ir “nedzīvs” materiāls, spriež katoļu priesteris. Dažos pareizticīgo klosteros gaismekļus joprojām lej no tīra vaska, bet tie ir izņēmumi, jo masveida produkcijas zemo cenu dēļ kristīgās baznīcas visbiežāk izmanto rūpnieciski ražotas sveces.
Romans Grantovskis bija atvedis Kurzemes uzņēmumā gatavoto baznīcas sveču vairākus paraugus, lai ar piedāvājumu iepazīstinātu draudžu priesterus Zemgalē un Sēlijas novadā. Ražotnē tiek gatavotas kapu, altāra, mājas altāru un procesiju sveces. Katram veidam ir noteikts formas un izmēra standarts. Vaska un parafīna sakausējuma sveces ir diezgan tumšā ziloņkaula tonī un deg ar ļoti tīru, mierīgu liesmu – bez sprakšķēšanas un pilēšanas.
Svēto tēlus nededzina
Svētvietās un klosteros sveces, tāpat kā rožukroņi, ir tūristu visbiežāk pirktā produkcija. Ir redzēti visādi “brīnumi”, kā, piemēram, gaismekļi ar Jaunavas Marijas portretu, Kristus figūru un pat Bībeles ainām.
Par to Romanam Grantovskim ir kategorisks viedoklis: “Nekādā ziņā nevajadzētu gatavot un pirkt sveces ar svēto tēliem! Jau pati ideja ir aplama – nu kā var dedzināt Dievmāti vai Jēzu! Virsmas dekoratīvs motīvs var būt etnogrāfisks elements, sīks lūgšanas teksts, kā to praktizē pareizticīgie. Var tikt izmantots arī krusta simbols, Tēvreize. Dekoratīvo apdari meistars šajā gadījumā veic ar īpašu nodomu. Sveci iededzot, iedarbojas uguns maģija, kas pastiprina smalkās vibrācijas. Tieši ar to speciāli gatavotas baznīcu sveces atšķiras no bezpersoniskajiem masveida ražojumiem. Sveces uzdevums ir degt, nevis būt par suvenīru bez praktiska pielietojuma. Es vienmēr brīnos, kā daži amatnieki var izniekot vasku, veidojot gaismekļus sunīšu, zaķīšu un eglīšu formās. Tas jau atgādina vudu maģiju.
