Satiksmes autobuss apstājas pieturā iepretim Bauskas pareizticīgo baznīcai. Durvis ir vaļā, bet nekas nenotiek.
Satiksmes autobuss apstājas pieturā iepretim Bauskas pareizticīgo baznīcai. Durvis ir vaļā, bet nekas nenotiek. Paiet minūte, divas, iespējams, arī vairāk. No savas sēdvietas neko neredzu, tikai dzirdu vairākus piesitienus, kas atbalsojas uz autobusa metāla kāpnītēm. Durvis joprojām netiek aizvērtas. Piepeši kāds vīrs cienījamos gados teciņiem metas uz izeju un iesaucas: “Es palīdzēšu!” Stiegraina kā vecs koks viņa parādās salonā. Labajā rokā spieķis, pāri kreisajam plecam – soma. Viņa pateicas, nopērk biļeti par 15 santīmiem un izkāpj nākamajā pieturā. Pareizāk sakot, grib izkāpt, jo kājas galīgi neklausa.
Es gribu palīdzēt, bet iznāk neveikli. Paņemu somu. Tā ir ļoti smaga. Kad beidzot esam uz asfalta, viņa palūdz, lai pārmetu somu pāri plecam, jo pašai roka ir nespēcīga. Ielūkojos sejā – cietā kā krams. Skatienā nav ne izmisuma, ne asaru, tikai cieša apņēmība. Balstīdamās uz spieķa, kalsnā večiņa kaut kā pāršļūc pāri ielai. Man kļūst neomulīgi, tā kā bail par viņu.
Pēc dažām dienām cits autobuss apstājas tajā pašā pieturā. Atkal durvis ir vaļā, un atkal atskan jau pazīstamie nūjas klaudzieni uz kāpnēm. Pirmajos sēdekļos iekārtojušies jaunekļi ziņkārīgi vēro stiegrainās sievas nesekmīgos pūliņus. Pēkšņi šoferis kā vējš izmetas no kabīnes un ieceļ večiņu salonā. “Divatā mums izdevās labāk,” viņš smaidot saka siltā, nevis aizkaitinātā balsī. Autoostā šoferis saudzīgi kā mazu bērnu paņem večiņu aiz rokas. Sīksolīšiem – ļoti, ļoti lēni – abi virzās uz priekšu. Aizmugurē visi pasažieri gaida. Valda pilnīgs klusums. Neprotestē pat tie, kas izskatās ļoti steidzīgi. No pēdējā pakāpiena šoferis sieviņu noceļ, sakārto uz pleca somu, ieliek plaukstā spieķi.
Labi redzams, ka viņi nav pazīstami, bet vēl skaidrāk nojaušams, ka gādība ir patiesa. Droši vien citā vietā un laikā vīrietis izturējies līdzīgi. Par to liecina attieksme. Sabiedrībā, kas nicina vecumu un izliekas neredzam dzīves neveiksminiekus, šāda rīcība šķiet gluži vai ārkārtēja. Šoferis ir diezgan jauns. Viņam vēl varētu būt dzīva vecmāmiņa stiegrainās sievas gados. Autobusa vadītāja seju es neiegaumēju, bet reisu gan atceros. Tas bija Bērstele–Bauska. Vairākas reizes todien man uzplaiksnīja prātā šī epizode. Izgaisa arī neomulīgā izjūta un slēptā vainas apziņa, kas pārņem, uzlūkojot pilnīgi nevarīgus, vecus cilvēkus. Palika tāds viegls, caurspīdīgs siltums.
