Aiz automašīnu dunas 20. gadsimtā aizmirsa par cilvēku. Kājāmgājēju, kurš vēlas pastaigāties, baudīt dzīvi vai vienkārši izklaidēties.
Automaģistrālēm pārņemot pilsētas, pazuda plaši pastaigu trotuāri un reizē ar tiem – mazie veikaliņi. Gājējus piespieda pie namu sienām, atmetot pastaigām parkus. Tehnoloģiskās lielpilsētas piemērojās un kļuva par rūpniecības un tirdzniecības centriem. Mazpilsētas kļuva vēl mazākas, jo pārvērtās galvenokārt par vietu, kur pārgulēt lielpilsētu strādniekiem. Lai viņi ātrāk varētu aizbraukt uz lielpilsētu, veidoja ātrus ceļu savienojumus ar maģistrālēm.
Tomēr pamazām nāk sapratne, ka pilsētā ir ne tikai pārgulētāji, bet arī iedzīvotāji, kas domā par savu apkārtējo vidi. Arī Bauskā beidzot ir divi garāki gājēju celiņi – uz Rītausmām un gar Ziedoņu ielu. Un, ja jūsu veikalam blakus ir izveidojusies pastaigu vieta, tas ir mazs, bet tomēr ieguvums.
Vai rodas vēlme pastaigāties pa Bauskas vecpilsētu? Māmiņām ar ratiņiem, velosipēdistiem, romantiskiem pārīšiem, vecākiem ļaudīm, ģimenēm? Ar A7 uz pusēm pārgriezto, ar šauriem trotuāriem un četrkantainām notekām piebāzto, automašīnu straumes pārpildīto vecpilsētu, kura nezin kāpēc pēc visām pārbūvēm vislabāk ir piemērota tikai vienam – lai automašīnas pēc iespējas ātrāk varētu izbraukt cauri.
Vārdos paustais atbalsts ir viens, bet realitātē pēdējo 15 gadu laikā paveiktais – pārveidotās ielas, ierobežojumi pārbūvei un «atbalsts» uzņēmējdarbībai – patiesībā ir saucams vienkārši – nepārtraukta vecpilsētas mērdēšana. Cik iedzīvotāju vairs palikuši, un cik namu jau sabrukuši? Iztērētas ir milzīgas summas, bet malā palikušas rūpes par vecpilsētas iedzīvotājiem, vienkāršiem garāmgājējiem, tūristiem un vecpilsētu kā kultūrvēsturisku objektu. Tik runas turpina skanēt un jaunus projektus sola.
