Latvijas valstij šogad atzīmēta 87. jubileja, bet tikai 37 gadi aizvadīti neatkarīgā valstī.
Latvijas valstij šogad atzīmēta 87. jubileja, bet tikai 37 gadi aizvadīti neatkarīgā valstī. Garajos okupācijas gados Latvijas neatkarības ideja tika saglabāta, pateicoties drosmīgiem cilvēkiem, kas nebaidījās to likt pretī brutālam pārspēkam.
Pieraksta “izcelšanos no kulakiem”
1948. gada oktobra beigās padomju varas represīvās iestādes atklāja bruņotu pretpadomju pagrīdes grupu Vecumnieku vidusskolā, kam sekoja aresti. Organizācijas nosaukums bija “Vecumnieku nacionālo partizānu nodaļa”. Tās sastāvā bija galvenokārt vietējie vidusskolēni. Apsūdzības rakstā teikts, ka šī organizācija jau kopš 1945. gada rudens “iegādājās ieročus, izgatavoja un izplatīja pretpadomju lapiņas, vervēja jaunus dalībniekus un gatavojās bruņotai sacelšanai, cerot uz interventu karaspēka palīdzību, lai Latvijā atjaunotu buržuāziski fašistisku iekārtu un “neatkarību””. Aresta laikā notika kratīšanas, un apsūdzēto dzīvesvietās tika atrasts ložmetējs, divas mašīnpistoles (automāti), divas šautenes, divas pistoles un daudz munīcijas.
Organizācijas vadītājs bija 1928. gadā dzimušais Maigonis Pakrasts. Tā kā tēva saimniecības lielums pirms okupācijas bija 34 hektāri, tad M. Pakrastam pierakstīja “izcelšanos no kulakiem”. Kopā ar viņu tiesāja arī 11. klases skolniekus Laimoni Vējiņu un Dzintaru Bāliņu, kā arī bijušo leģionāru Jāni Liepu un Edmundu Kapūnu no Skaistkalnes pagasta. E. Kapūna apsūdzībā minēts, ka viņš 1945. gadā izvairījies no dienesta Sarkanajā armijā, iestājies Viktora Ančeva vadītā latviešu nacionālo partizānu vienībā (tās darbība aptvēra Taurkalnes, Kurmenes, Skaistkalnes, Bārbeles un Mazzalves pagastu). Tad 1946. gada 30. jūlijā viņš legalizējies un apsolījies sadarboties ar čekistiem, bet patiesībā – nodarbojies ar dezinformāciju un nav ziņojis par “Vecumnieku nacionālo partizānu nodaļu”, lai gan par tās eksistenci zinājis.
Kabatas portfelī – alumīnija karodziņš
Jānis Liepa kā bijušais leģionārs līdz 1946. gada decembrim bija ieslodzīts padomju filtrācijas nometnē, pēc atgriešanās Latvijā sadarbojās ar M. Pakrastu. J. Liepa uzņēmās remontēt ieročus, pamācīja, kā ievērot konspirāciju, un kara gadījumā bija gatavs uzņemties militāro vadību.
Pats organizācijas vadītājs M. Pakrasts čekistu uzmanības lokā bija nonācis jau 1946. gada sākumā, kad arestētais skaistkalnietis Jānis Grasis pratinātājiem nosauca sev zināmos nacionāli noskaņotos jauniešus. Viņu vidū bija arī M. Pakrasts. Viņš “Vecumnieku nacionālo partizānu nodaļā” iesaistīja jaunus dalībniekus, tiem izdalīja paša izgatavotas un numurētas piedurknes uzšuves Latvijas karoga krāsās, kas kalpoja kā apliecinājums par piederību šai organizācijai, pats viņš kabatas portfelī vienmēr līdzi nesāja no alumīnija izgatavotu sarkanbaltsarkanu karodziņu.
Plānu pat nemēģina realizēt
Organizācijā pirms likvidācijas ietilpa 14 dalībnieku. Viņu darbība izpaudās kā pretpadomju aģitācija citu jauniešu vidū, tika rīkotas organizācijas dalībnieku apspriedes. Piemēram, 1947. gada maijā bija sapulce mežiņā pie Vecumnieku vidusskolas. Tajā apspriesta tālākā darbība, izstrādāts arī plāns ieroču iegūšanai: naktī sarīkot viltus izsaukumu Iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem un tad tos ceļā uz viltus notikuma vietu nogalināt un paņemt ieročus. Šo plānu vēlāk nemaz nemēģināja īstenot.
Komjaunietis Konstantīns Smirnovs izmeklētājiem liecināja, ka M. Pakrasts kādā ballītē strīdējies ar komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāru Saulinski un teicis, ka drīz būs karš, ka tikšot apšauti padomju varai uzticīgi vīri, bet pirmo nošaušot Iznīcinātāju bataljona kaujinieku Skarcevu. Viņš esot arī stāstījis, ka ulmaņlaikos strādniekiem labāk klājies. Tamlīdzīgu liecību netrūkst, un tolaik ar tādām pietika, lai “vaininiekus” sodītu ar ilgstošiem cietumsodiem.
Beigta čūska uz skolotājas galda
No mūsdienu viedokļa skatoties, nedaudz kurioza epizode notika Vecumnieku vidusskolā 1948. gada septembra sākumā. Vēlāk izmeklētāji tai pievērsa lielu uzmanību.
11. klases skolnieks Roberts Ginters, ejot uz skolu, bija atradis nosistu čūsku un paņēmis līdzi. Pa ceļam jau bija izdomājis, ka rāpuli noliks uz skolotājas Veinbergas galda un piesegs ar avīzi. Tā viņš citu klases biedru klātbūtnē arī izdarīja. Pārējie neiebilda, vienīgi klases vecākā Zina Sīpola protestējusi, ka tas ir pretpadomju izlēciens. Lietas nopietnību pastiprināja apstāklis, ka tikko bija nomiris viens no tā laika ievērojamākajiem Padomju Savienības komunistu līderiem – Ždanovs. Viņa portrets bija uz avīzes pirmās lappuses sēru noformējumā. Kad klasē ienāca skolotāja, skolēni uzreiz prasījuši, lai viņa referējot Ždanova nāves sakarā. Skolotāja piegājusi pie sava galda, pacēlusi avīzi, pamanījusi beigto čūsku un izbijusies. Visa klase smējusies, bet R. Ginters vēlreiz pajautājis, kāpēc viņa nereferē par Ždanova nāvi. Protams, skolotāja bija izsista no sliedēm, nespēja novadīt ķīmijas stundu, uzdeva skolēniem darbu un izgāja.
Par šo gadījumu uzzināja “attiecīgās iestādes”. Vecumnieku vidusskolā tika nopratināta gan skolotāja, gan bērni. Čekisti notikušo kvalificēja kā “pretpadomju izlēcienu, kas vērsts uz padomju valdības un komunistiskās partijas diskreditāciju”. H. Veinberga vēlāk pratinātājiem aizstāvēja savu skolnieku, sakot, ka tas noticis tikai huligānisku motīvu dēļ. Tolaik huligānisms bija daudz vieglāks pārkāpums nekā pretpadomju darbība.
Soda ar 25 gadiem darba nometnē
Dzintars Bāliņš liecināja, ka viņu klasē šad un tad uz tāfeles parādījušies pretpadomju uzraksti, no rokas rokā gājusi proklamācija, kurā jaunieši aicināti doties mežā un ar ieročiem rokās cīnīties pret padomju varu. Lapiņu bija parakstījusi Nacionālā partizānu apvienība.
Padomju varas iestādēm šie jaunieši šķita īpaši bīstami. PSRS Valsts drošības ministrijas Īpašā apspriede 1949. gada 11. aprīlī visiem apsūdzētajiem piesprieda 25 gadus īpaša režīma darba nometnē. Arestētie tika nosūtīti tālu aiz Urāliem – uz Magadanu.
“Vecumnieku nacionālo partizānu nodaļas” dalībnieku krimināllietā, kas atrodas Latvijas Valsts arhīvā, pievienota izziņa, ka Maigonis Pakrasts nomiris 1950. gada 8. oktobrī ar plaušu iekaisumu. Citi no ieslodzījuma tika atbrīvoti no 1954. gada septembra līdz 1958. gada oktobrim un tikuši reabilitēti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Līdzīgu gadījumu bija daudz. Katrā Bauskas apriņķa pagastā bija jaunieši, kas dažādi cīnījās par Latvijas brīvību. Daudzi par to atdeva savu dzīvību, bet viņu darbības galamērķis tika īstenots – pēc 50 gadu okupācijas Latvija atguva neatkarību. Tāpēc nebūs par skaļu teikt, ka toreizējie nacionālie partizāni un pagrīdes organizāciju dalībnieki galu galā uzvarēja šajā nevienlīdzīgajā cīņā.
