Cilvēki tic tam, kam grib ticēt. Arī laimīgai mīlestībai, veiksmei uzņēmējdarbībā, pārdabiskiem spēkiem, partiju solījumiem, lielajam vinnestam un sazin kam vēl.
Cilvēki tic tam, kam grib ticēt. Arī laimīgai mīlestībai, veiksmei uzņēmējdarbībā, pārdabiskiem spēkiem, partiju solījumiem, lielajam vinnestam un sazin kam vēl. Un kāpēc gan neticēt?! Kāpēc sev liegt šo iespēju ļauties brīnišķīgajām izjūtām, ko sniedz cerība pēc drūmām un lietainām dienām beidzot sagaidīt sauli, pēc ilgas atstumtības – sapratni…
Bet citi netic! Viņi nekad neizmēģina roku loterijā, viņi būtu aizdomu pilni, ja kāds viņiem gluži vienkārši tāpat aiz laba prāta uzdāvinātu, piemēram, populāra sieviešu žurnāla abonementu nākamajam gadam vai tikko ienākušos pīlādžu ķekaru.
«Bauskas Dzīves» lasītājs Ziga onkulis no Vecumniekiem redakcijai atsūtīja vēstuli, ko nesen atradis savā pastkastītē. Tā nav parasta vēstule. Tā ir veiksmes vēstule! Un tā nesākas ar tik ierastajiem vārdiem «Sveiks! Kā Tev klājas?». Tā sākas šādi: «Viss iespējams ar mīlestību. Šī vēstule ir VEIKSME.» Tālāk datorizdrukas tekstā pavēstītas neiedomājamas lietas. Piemēram, kurš gan līdz šim zināja to, ka veiksme pasauli apceļojusi deviņas reizes? Un to, ka veiksmi var saņemt… pa pastu? Vēstulē stingri piekodināts nesūtīt naudu, jo, kā zināms, «liktenim nav cenas». Un kālab gan jāsūta nauda, ja tā pati atradīs ceļu pie čaklīša, kurš pārrakstīs šo tekstu divdesmit reižu un nosūtīs to saviem draugiem (jādomā, ka viņi par šādu vēstuli ļoti priecāsies!).
Tiem, kuri vēl netic, izlasot par kāda aviācijas kalpotāja veiksmi (viņam kā no gaisa nokrita 470 tūkstoš dolāru) un Džona Smiltona neapdomību (viņš jau bija ticis pie 40 tūkstošiem, bet zaudēja tos, jo vēstuļu ķēdīti pārtrauca), būs vien jānotic. Īpaši ticīgiem jābūt tiem, kuri nav apmierināti ar savu pašreizējo darbu, ieņemamo amatu vai stāvokli sabiedrībā. Tiem pie rakstīšanas jāķeras ar steigu, jo tikai ar šīs vēstules nosūtīšanu būs iespējams atrast tīkamu, turklāt lieliski apmaksātu nodarbi.
Bet mūsu laikraksta lasītājs netic. Viņš iespītējas un neskrien uz tuvējo pasta kantori pēc vēstuļu nosūtīšanai vajadzīgajiem piederumiem. Pensionārs un invalīds domā, kur paliktu viņa iztērētā naudiņa, lai nopirktu divdesmit aplokšņu un tikpat daudz pastmarku; arī vēstuļu papīrs vajadzīgs un rakstāmais. Un laiks. Jo Ziga onkulim mājās nav datora, ar ko nieka divdesmit eksemplāru izdrukāt dažu sekunžu laikā… Un vēl – sirmo vīru neliek mierā ziņkārība. Viņš grib izdibināt, lai atsaucas kāds laimīgais ne no Anglijas, Amerikas vai Venecuēlas, bet no pašu mīļās Latvijas (varbūt pat Bauskas rajona!), kuram šīs veiksmes vēstules aura palīdzējusi tikt pie turības un laba darba. Lai, protams, neplātās ar savu laimi pa visu rajonu, bet klusi pačukst – jā, es, es esmu viens no tiem laimīgajiem… Tad Ziga onkulis noticēs.
Un varbūt tad noticēs vēl kāds. Un arī es ticētu, ka varu tikt pie jauna auto kā Marianna Kārlaila no Kalifornijas, ja pie manis redakcijā ierastos kaut vai Anna Kārkliņa un vedinātu ārā aplūkot viņas jauno automobili, kura vakarvakarā vēl sētsvidū nebija, bet šorīt… Taču varbūt veiksme un brīnums nemaz neļaujas, lai tos pierāda?! Tiem gluži vienkārši ir jātic…
