Reperis Gustavo tikko nācis klajā ar jaunu kompozīciju.Neesmu repa pazinēja un cienītāja, mani šis virziens patiesībā neinteresē. Un tomēr ieklausījos un …saausījos. «Stabs, stabs, koki, koki, žogi, žogi, māja, logs, logs…» apmēram tā Gustavo repoja. No šīs it kā absurdās kompozīcijas es domās jau sāku konstruēt tēlus. Pirmais vizuālais kadrs, kas ienāca prātā, bija Vidzemes jūrmalas ainava kaut kur starp Vecāķiem un Saulkrastiem. Gluži kā rēgi šī apvidus kāpās vīd pseidopilis, «cietokšņi», «tempļi» un citi neklasificējami arhitektūras brīnumi.Attiecībā uz Bausku es biju (un esmu) daudz optimistiskāka, taču pienāca negaidīts vilšanās mirklis. Atbrauca paziņas – jauni cilvēki, kuri apceļo Latviju un pasauli kājām, ar mugursomām plecos, kuri pēta dabu, jūtīgi reaģē uz kultūras jebkuru izpausmi. Viņi nav ārzemnieki, bet Latvijas iedzīvotāji.Man gribējās viņiem sagādāt pārsteigumu, jo lepojos ar Bauskas dabas vērtību neaizskaramību, tādēļ ciemiņus aicināju iziet gluži nepopulāru dabas taku no Mūsas upes kreisā krasta, sākot no tilta līdz Mūsas un Mēmeles satekai. Manas meitas bērnībā tas mums bija iemīļots maršruts.Mirklī, kad no Mēmeles tilta nogāzes nokļuvām pļaviņā, sapratu savus maldus, jo atradāmies pie iežogota voljēra ar suņiem. Tas sniedzās līdz pat upes kraujas malai. Nekas, drosmīgi turpinājām ceļu vēl brīdi, līdz apstājāmies pie žoga ar norādi «Privātīpašums». Un, cik vien tālu sniedzās skats, bija žogi, žogi, stabi, stabi, mājas, logi, logi – gandrīz līdz Mūsas un Mēmeles satekai, gandrīz līdz Lielupei…
