Šķiet, ka šīgada vidusšķirtne bija nevis vasaras saulgrieži Jāņi, bet gan 3. oktobris.
Šķiet, ka šīgada vidusšķirtne bija nevis vasaras saulgrieži Jāņi, bet gan 3. oktobris. Dzīve sadalījusies laikā, kas bija līdz vēlēšanām un turpināsies pēc tām. Mazliet gan tā kā skumji apzināties, ka turpmākos četrus gadus vairs neviens mūs tā nemīlēs un tik ļoti negribēs kā pirms 3. oktobra. Kaut gan ne jau mūs pašus viņiem vajadzēja, tikai mūsu balsis vēlēšanu dienā…
Pirmsskolas vecuma bērniem, septembrī televizoru skatoties, pavisam viegli bija iemācīt ciparus. Ik pa brīdim kāds no 21 saraksta tika reklamēts skaļi un ar košām bildēm.
Būdama patiesa kultūras cienītāja, centos apmeklēt visus tos deputātu kandidātu aģitācijas sarīkojumus, kuriem bija «piekabināti» aktieri un muzikanti. Kad gan vēl viņus redzēšu Bauskā, turklāt par baltu velti?
Reizumis gan kļuva tā šķērmi ap dūšu. Īpaši, kad Mildiņa un Skaidrīte, nebalsī ķērkdamas, klāstīja vecas anekdotes, jēlības un glupības. Dažiem varbūt acīs bija asaras no smiekliem, bet vairumam – aiz kauna par to, cik nožēlojamas izpriecas vienkāršiem cilvēkiem Rīgas kungi atļaujas piedāvāt.
Avīžu krāsns iekuram gan pietiks līdz Ziemsvētkiem. Pastkastīte katru dienu bija pieslānīta līdz malām ar laikrakstiem un lapelēm, ko nekad nebiju pasūtījusi. Sastaptā pastniecīte stāstīja, ka viņai pēc vēlēšanām nākšoties iet pie ārsta. Pleci un mugura naktīs sāpēt sāpot no papīra kalnu stiepšanas.
Bet nu – viss ir beidzies. Šodien jau zinām, kuram Latvijas pilsoņi uzticējušies visvairāk. Zīgerista partijas atsūtītais četrlapu āboliņa sīpoliņš (!?) pirmās lapiņas un raksturu parādīs tikai pavasarī. Priekšā gara un grūta ziema. Jaunajiem likumdevējiem nāksies pierādīt, kas un kurš šajā loto spēlē ir bijis, kas būs. Dzīvosim, redzēsim, jo kur tu, cilvēciņ, spruksi?
