Pēdējā laikā aktualizējušās diskusijas par kvalitatīvu un mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību. Tā secinu, lasot «Bauskas Dzīvi». Man gan šķiet, ka problēmu risināšana dažādās konferencēs ir nedaudz nokavēta.
Pēdējā laikā aktualizējušās diskusijas par kvalitatīvu un mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību. Tā secinu, lasot “Bauskas Dzīvi”. Man gan šķiet, ka problēmu risināšana dažādās konferencēs ir nedaudz nokavēta.
Publikācijā, kurā aplūkota Bārbeles pamatskolā notikusī konference par profesionālā darba organizācijas iespējām skolā, lasāms: “Pašlaik skolās aktuāla kļuvusi skolēnu motivēšana mācību procesam.” Domāju, man piekritīs daudzi skolotāji un vecāki, ka šī problēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Liekas, kopš brīža, kad skolēnu psiholoģiskās “atslogošanas” vārdā tika pieļauts nepietiekams vērtējums skolas beigšanas apliecībā. Situācijas bīstamību varēja paredzēt krietni senāk.
Citā konferencē Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji runā par jaunu pieeju mācību procesam. Spriež par to, ka iegūtās zināšanas būs jāiemācās izmantot dzīvē. Līdz šim pamatskolā bērniem skaidroja, kāds izskatās velosipēds un tā detaļas, tagad būs jāiemāca braukt ar divriteni. Doma ir apsveicama. Taču, lai spētu studēt inženierzinātnes, medicīnu, informāciju tehnoloģijas, kuru pārstāvju trūkums, pēc premjerministra domām, ir kritisks, jāapgūst arī velosipēda izskats un uzbūve. Tēlaini runājot, eksakto zinātņu pārstāvji ir tie, kuri prot ne tikai pagatavot velosipēdu, bet arī braukt ar to.
Pastāv atšķirība, vai praktiskās iemaņas nozīmē prasmi braukt ar velosipēdu vai māku to izgatavot un salabot. Šī atšķirība būtu jājūt, lai atkal nekristu kādā galējībā. Vismazāk gribētos, lai jaunās izglītības pieejas īstenošana būtu pilnībā uzvelta skolotāju pleciem.
MARINA Saulainē
