Pagājušajā nedēļā, Iecavas vidusskolā sastopot 11. klases skolnieci Ivetu Tarabukinu, biju priecīga, redzot viņu spirgtu, veselu un galvenais – uz kājām.
Pagājušajā nedēļā, Iecavas vidusskolā sastopot 11. klases skolnieci Ivetu Tarabukinu, biju priecīga, redzot viņu spirgtu, veselu un galvenais – uz kājām.
Ar iecavnieci Ivetu «Bauskas Dzīves» lasītāji iepazinās, kad viņu bija piemeklējusi nelaime. Pirms gada, redakcijas rīkotās Ziemsvētku akcijas laikā, uzzinājām, ka vidusskolniece no Iecavas guvusi mugurkaula traumu. Viena kāja meitenei jau bija kļuvusi nejūtīga, viņa nevarēja staigāt. Ivetai bija nepieciešama operācija Traumatoloģijas slimnīcā, ilgstoša ārstēšanās un… ko tur slēpt – nauda tās nodrošināšanai.
«Bauskas Dzīves» pastāvēšanas laikā tā laikam bija pirmā reize, kad aicinājām atsaukties ziedotājus, kuri šādā brīdī varētu meitenei palīdzēt. Aizkustinājuma pilni bija mirkļi, kad cilvēki uz redakciju nesa naudu. Visbiežāk tās nebija lielas summas, pieci lati jau bija daudz, cits atnesa divus, cits vienu latiņu, cik nu katrs varēja atļauties. Ziedoja arī dažas iestādes, tomēr visatsaucīgākie bija mūsu lasītāji, veci ļaudis, daža jauna māmiņa, skolās audzēkņi vāca ziedojumus Ivetai. «Bauskas Dzīves» labdarības akcijas organizētāji Ivetas māmiņai ziedojumus pirms Ziemsvētkiem nodeva kopā ar veselības vēlējumiem.
Pagājusi ziema, pavasaris un vasara. Pēc ilgstošas ārstēšanās meitene jutās novārgusi, trūka spēka, enerģijas, tāpēc februārī viņa devās uz rehabilitācijas centru «Vaivari». Tur meitenei tika veikta ārstnieciskā masāža, dūņu dziedniecības, citas procedūras.
Iveta necerēja, ka kļūs labāk
– Pirmā operācija notika 8. decembrī. Nākamajā dienā pēc tās ārsts man lika celties no gultas, bet es to nespēju, kājas neklausīja. Dakteris gandrīz vai neticēja… Diemžēl operācija nebija izdevusies. Man bija kļuvis sliktāk. Gaidīju otru operāciju, tā notika 22. decembrī. Līdz tam biju nomocījusies sāpēs, nobijusies un gandrīz necerēju, ka man kļūs labāk. Bet – jau 25. decembrī biju mājās no slimnīcas un varēju kustēties. Pamazām no jauna mācījos staigāt.
Zinu, ka man jābūt pateicīgai ļoti daudziem. Protams, ārstiem, kuri krietni pamocīja, tomēr izārstēja. Katru manu asaru, sāpes, bailes, neziņu visvairāk pārdzīvoja mamma. Viņai man jāsaka vismīļākais paldies, ja vien vispār ar vārdiem to var izteikt. Slimošanas laikā sapratu, ko mamma un ģimene pārdzīvoja. Bija tāda mazliet jocīga sajūta, kad uzzināju, ka manis ārstēšanai tiek vākti ziedojumi. Pārsteigums, ka cilvēki, mani nemaz nepazīstot, bija gatavi palīdzēt. Tāpēc pateicos katram, kurš bija tik iejūtīgs.
Slimnīcas gulta rosināja uz pārdomām
10. klasi pabeidzu kopā ar klasesbiedriem, bet mācoties mājās. Par to paldies manai klases audzinātājai Zandai Zīvārtei, skolotājai Benitai Griškevicai, draudzenēm un, protams, Iecavas dakterei Vijai Ludriķei. Pēc mājās pavadītā laika septembrī nebija viegli iejusties skolas dzīvē, bet nu jau arī mācībās veicas diezgan labi. Piedalos skolas avīzes veidošanā, nesen pamēģināju debatēt angļu valodā.
Slimnīcas gultā guļot, man bija daudz laika pārdomām. Centos saprast, kāpēc reizēm cilvēki neprot novērtēt, kāda laime vispār ir būt veselam, kad rokas, kājas kustas, prāts možs, tad var priecāties. Tagad gribas darīt vairāk, jo tas, ko esmu pārdzīvojusi, man licis pavisam citādāk uztvert dzīvi.
