Vecsaules pagasta viņgalieši, kā varētu dēvēt jaunsauliešus un ozolainiešus, jo viņu mājas un lauki tomēr ir atstatus no centra, Lieldienu nedēļas Zaļajā ceturtdienā sasēdās pusotrstāvīgā autobusā un bez bēdu laida uz Vidzemi.
Vecsaules pagasta viņgalieši, kā varētu dēvēt jaunsauliešus un ozolainiešus, jo viņu mājas un lauki tomēr ir atstatus no centra, Lieldienu nedēļas Zaļajā ceturtdienā sasēdās pusotrstāvīgā autobusā un bez bēdu laida uz Vidzemi.
Zemgalieši vēlējās skatīt, kā taipusē dzīvo, strādā un sev iztikšanu gādā nelielas zemnieku saimniecības. Pašvaldības pieaugušo izglītības koordinatore enerģiskā Ozolaines pamatskolas pedagoģe Daina Jarmalaviča ir iekustinājusi nomaļniekus, un pilnais autobuss bez kādiem komentāriem izteica gan vēlmi redzēt, gan gūt kādu rosinājumu.
Veca un jauna nozare
Šoreiz no skatītā – par divām biznesa iespējām un izvēlēm: sen zināmo aitkopību un šajos laikos modē nākušo kažokzvēriņu šinšillu audzēšanu. Abuviet – “Klimpās” un “Līgotnēs” – iepazītiem saimniekiem raksturīgs optimisms. Valdim Laskam – tāds rāms un piezemēts, savukārt Gundegai Tomsonei – mutuļojošs un dzirkstošs.
Jābilst uzreiz, ka vidzemnieku atvērtība bija jaušama visās sētās, kurās todien piestāja zemgalieši. Programmā vēl bija strausu audzēšanas saimniecība, ieskats sētā, kur vairākās paaudzēs goda vieta ierādīta kaņepēm, kā arī Ķoņu dzirnavu apmeklējums. “Jaunjērcēnos” varēja pārliecināties, kā ar nelielu ieguldījumu sētu var pārvērst aktīvā tūrisma objektā.
Kopija tāpat neizdosies
Redzētais nevar kļūt par kopiju, un tāda nav vajadzīga, jo katrs saimnieks taču ir citādāks. Valdis Laska ar aitkopību ir bijis viens no pirmajiem, kas iekļāvies vietējās apkaimes tūrisma aktivitātēs. Rūjienas tūrisma informācijas centra vadītāja Guna Ķibere teic, ka, veidojot maršrutu “Vilnas ceļš”, viņa tajā iesaistījusi “Klimpas”. Vajadzējis šo nozari koordinēt ar Ķoņu dzirnavām, kurās darbs nav rimis jau vairāk nekā simt gadu.
Zemgaliešiem bija daudz praktisku jautājumu, jo Vecsaules pagastā vēl manāms kāds aitu ganāmpulks. Vīri vērtēja aitu fermas aprīkojumu un saskatīja, kādas ir dziļās kūts priekšrocības. Mēsli krājas mēnešiem ilgi, pāris reižu gadā tos pa novietnes platajām durvīm ar buldozeru izšķūrē. Barības galds ierīkots pa vidu, no bēniņiem tajā saliek sienu, un aitas mielojas abpus redeļu veidojumam. Racionāli un it kā vienkārši.
Valdis Laska sacīja, ka aitkopība kļuvusi izdevīga. Šo dzīvnieku gaļas pieprasījums Eiropas valstīs esot lielāks par piedāvājumu, tādēļ produktu var eksportēt. Izveidots kooperatīvs, kas pērk aitas, un tirgum ārpus Latvijas nav ierobežojumu.
“Bauskas Dzīvei” uzmundrinošs šķita zemnieku saimniecībā “Rūjienas šinšillas” redzētais un dzirdētais. Tā gan nav latviešu zemniekam ierasta nozare. Gundegas un Ralfa Tomsonu ķēriens biznesā, motivācija, spridzīgās domas par darītājiem, valsti un politiku, izgājiens ārzemju tirgū un partnerības meklējumi šepat Latvijā ir interesanti un pamācoši.
Gundega bez aplinkiem sacīja, ka viņai ir tīkama lauku vide, ka viņa grib tikai tajā dzīvot, strādāt un pelnīt. Kā daudzi – izmēģinājusi visu, bet nav veicies. Saslimusi un pēc divām operācijām pat domājusi – kas cits vairs palicis, jāmirst. Bet tomēr nāve neesot viņu ņēmusi.
Pēc daudz pārdzīvotā modusies sapratne – ja reiz strādāt, tad bagātajiem. Kā zināms, apģērbus no šinšillu ādiņām var atļauties labi situēti cilvēki. Ticat vai ne, bet no Valmieras rajona “Līgotnēm” mazo pūkaiņu kažociņi nokļūst Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā. Tur tos šūdina īpaši meistari, kuru izstrādājumus pērk par ļoti augstām cenām. Izklausās pasakai līdzīgs stāsts, bet patiess.
Kļūst par kalpiem šinšillām
Tomsoni riskējuši un riskē, bet darbība ir pamatota. Vispirms kādreizējo cūku un govju novietni viņi pārbūvējuši šinšillu audzēšanai, nodrošinot vajadzīgo temperatūras, gaismas un ventilācijas režīmu. Tas viss nav tik vienkārši, bet viņi to darīja pamatīgi, konsultējoties ar šīs nozares zinātājiem kaimiņzemē Igaunijā. Tagad “Līgotnēs” mīt 650 kažokzvēriņu. Tomsoni iepazinušies ar kolēģiem vairākās Eiropas valstīs un apjautuši, ka ģimenes uzņēmumam, kādi ir viņi, pa spēkam audzēt un kopt tūkstoti šinšillu.
Gundega bez kādas ārišķības teic: “Mēs nodarbojamies ar peļkopību, ja šinšillas salīdzina ar Latvijas tradicionālajiem mājlopiem. Mēs esam kalpi šīm radībām.” Tik nepārprotami un tieši – kalpi. Šajā vienā mazajā vārdiņā ir pateikta būtība, jo, lai iegūtu kvalitatīvas ādas, vajadzīgs ļoti precīzs darbs.
Tomsonu ģimene to apzinās un tādas pašas stingras prasības kā sev izvirza partneriem. Izrādās, gaužām grūti atrast tādus saimniekus, kuri pirms peļņas saņemšanas apzinātos, kādi pūliņi vajadzīgi. Līgotņu saimniece rādīja divas ādiņas, kuru kvalitātes atšķirības pamanīja pat nespeciālists.
Gundega darbojas Latvijas Kažokzvēru audzētāju asociācijā. Par to un citām nozaru organizācijām viņas skeptisks atzinums – kasociācijas. Ar to domāta nenovīdība, kašķēšanās, divējāda attieksme citam pret citu. Nu esot tā – kamēr atrodas blakus, tikām kā draugi, pēcāk – kā iegriezt kolēģim. “Nevajag visā vainot valdību, bet vispirms pašiem jācenšas būt labākiem,” arī tā par mūsu ļaužu raksturiem spriež G. Tomsone.
