Ne jau gluži katram, bet lielākajai daļai ēdienu vai našķu, ko ceļu savas saimes galdā, ir kāds stāsts. Šis nebūs izņēmums.
Neliegšos, ka man ļoti patīk degustēt ēdienus, kurus nekad iepriekš neesmu baudījusi. Manu uzmanību vairāk par visām spožajām televīzijas un drukātajām reklāmām parasti piesaista veikalā pie cenu zīmes piesprausts uzraksts «Jaunums». Ja piedevām šādu vēstījumu redzu kādā mazā veikaliņā, kura plauktos vairums ir pašu ražotas produkcijas, tad no tirgotavas ārā bez pirkuma noteikti neiziešu.
Tas bija nelielai atkāpei, bet nu stāsts par to, kā radies šis brokastu ēdiens. Par slavenajiem kurzemnieku sklandraušiem, protams, biju dzirdējusi, lasījusi un televīzijas ekrānos redzējusi. Taču tos nobaudīt pašai sanāca jau tādā vecumā, kad parasti pasmaida un teic, ka garšīgs arī tādā brīdī, kad garšas kārpiņas «dzied citu dziesmu». Tieši tā jutos, kad centos izgaršot pirmo reizi nokosto rauša kumosu. Nu kaut kas tajā garšas buķetē bija tāds, kas man signalizēja, ka neesmu kurzemniece. Iespējams, burkāns bija par saldu, varbūt rudzu miltu pamatne par cietu, var gadīties, ka cepējam gluži vienkārši bijusi slikta oma. Kopš tās reizes mēģinājumu vairs neesmu atkārtojusi.
Tomēr, rosoties ap virtuves katliem un pannām, man radies kurzemnieka ļoti tāls «radagabals», ko dēvēju par vidzemnieku žogarausi. Kā var nojaust, tam garšas ziņā nav nekādas līdzības ar savu dižciltīgo Kurzemes piektās pakāpes «brālēnu», bet kā jau dažreiz gadās – arī tāliem radiem ir identiski vaibsti. Un mans žogarausis ir tam vizuāls apstiprinājums.
Ķeramies klāt! Būs nepieciešama rudzu tostermaize, Krievijas vai Holandes siers, «Kurzemes gaļsaimnieka» (lai raušiem tuvāka «radniecība») «Melnā barona» salami, majonēze un kečups.
Tostermaizes šķēlēm nogriež garoziņas. Mīkstumu izveltnē ar mīklas rulli pēc iespēja plānāku. Tad iespiež šķēlītes mazo kēksiņu (jeb moderni – mafinu) pannā un šauj uzkarsētā cepeškrāsnī uz apmēram piecām, astoņām minūtēm. Tā, lai maizīte apkalst.
Kad vajadzīgais groziņu vairums ir sakaltēts, tajos pilda sagatavotos salātiņus, kas sastāv no kubiciņos sagrieztas desas un sarīvēta siera (1:1), kas sajaukts ar majonēzes un kečupa (1:1) maisījumu. Sapildītos groziņus rindo uz parastās pīrādziņu pannas un liek atpakaļ krāsnī. Cep aptuveni desmit minūtes, kamēr desa izsilst, siers izkūst un groziņiem glīti brūnā krāsā iekrāsojas augšējie stūrīši.
Tikpat labi šos groziņus pirmajā reizē var pabrūnināt mazliet ilgāk un izmantot, lai pasniegtu, pildītus ar dažādiem aukstajiem salātiņiem. Šim nolūkam var izmantot arī parasto balto tostermaizi, ko sagatavo tāpat kā rudzu maizi.
Nogrieztās garoziņas viegli aplaista ar eļļu un sajauc rudzu maizi ar rīvētiem ķiplokiem, balto – ar kādu «Vegetai» līdzīgu garšvielu. Liek uz pannas un atpakaļ krāsnī uz minūtēm desmit. Būs gardu gardie grauzdiņi.
