Piebraucot pie norādītās mājas Īslīces pagastā, secinām, ka esam apmaldījušies. Neizskatās, ka vecajā ēkā dzīvotu cilvēki.
Piebraucot pie norādītās mājas Īslīces pagastā, secinām, ka esam apmaldījušies. Neizskatās, ka vecajā ēkā dzīvotu cilvēki. Taču šis priekšstats ir mānīgs. 1924. gadā celtā graudu kalte tiek pārbūvēta par ģimenes māju jaunai ģimenei – Simonai, Bertramam Gastonam un Dainim Balčūniem.
Izdomā un realizē
Otrajā stāvā viņi ievākušies pērn pirms Ziemsvētkiem – Simona ar jaundzimušo no slimnīcas vesta uz mājām, kurām dots viņas vārds – “Simonas”. Šis ir otrais gads, kad arī šajā ēkā ienāks svētvakars un zaļa eglīte. Gadu un divdesmit dienu vecais Bertrams Gastons par to jau spēs apzināti priecāties.
Simonas vecāki atguvuši piecus hektārus zemes un mājvietu, ko uzdāvinājuši jaunajai ģimenei. Netālu Īslīces upīte, no jauna stādīts augļu dārzs, otrpus upei dzīvo sievas vecāki. Kad jaunie šurp atbraukuši pirmoreiz, skats bijis diezgan briesmīgs. Izstaigājot telpas, ne Simona, ne Dainis nebijuši droši, ka viņi te varēs dzīvot. Par to, ka tas ir iespējams, lielāka pārliecība bijusi Dainim, jo viņam ir pieredze un prakse celtniecības darbos. Savukārt Simonu iekārdinājusi iespēja pašai izplānot ģimenes mājvietu, turklāt šajā ziņā Dainis viņai ļāvis vaļu. Ar vienu piebildi – ja vien to būs iespējams īstenot.
Ainava ierāmēta
Sievas fantāzija aizrāvusi arī praktisko celtnieku, un tā tapuši vecajai mājai kā radīti velvju logi. “Jumta logu varētu ielikt vienā dienā, ar šito nokrāmējos mēnesi. Toties kāds veidols telpai, skats uz ainavu kā ierāmēts,” priecājas Dainis. Pagaidām otrajā stāvā ir gatava guļamistaba, virtuve, kas apvienota ar vannošanās vietu. Pakāpienu zemāk iekārtota istaba, kurā ērti var uzņemt viesus, netraucējot kādu, kas atpūšas vai saimnieko citās telpās.
Pagaidām visi līdzekļi tiek ieguldīti mājā. Jaunie vecāki nav atļāvušies nekādas izklaides, nav bijuši uz teātri, koncertiem. Mājvietas izbūvei, kanalizācijas un ūdensvada ierīkošanai jaunā ģimene ņēmusi kredītu Hipotēku bankā, ko Dainis vērtē kā ļoti pretimnākošu kredītiestādi. Viņš strādā individuālo darbu, galvenokārt objektos galvaspilsētā, veicot māju iekšējo apdari. Amatnieka veikumu var novērtēt TV 5 skatītāji, jo “Talantu fabrikas” telpās flīzēšanas darbus veicis Dainis Balčūns.
Omītes velte
Simona pagaidām dzīvo mājās, auklē Bertramu Gastonu, kurš tagad ne tikai staigā, bet arī skrien. Taču jaunajai māmiņai ir arī savs bizness. Tā sākums ir Daiņa vecmāmiņas (nu jau aizsaulē aizgājušās Broņislavas Podnieces) dāvana, un tā nav liela nauda vai nekustamais īpašums, drīzāk mīļa piemiņas lieta.
“Mana vecmāmiņa bija liela rokdarbniece – adīja, tamborēja, šuva. No viņas “pūrā” saņēmu mīkstu, vieglu mazbērna sedziņu, kas noderēja mūsu dēlēnam. Ienāca prātā, ka varētu tādas ražot arī citiem bērniem. Iegādājāmies japāņu adāmo mašīnu, dziju, izdomājām, kādai jābūt struktūrai, lai sedziņa būtu viegla, plāna, silta un tāda, kam vējš nepūš cauri. Izmēģinājām dažādus modeļus, rakstus. Simona aizņēmās digitālo kameru un fiksēja kadrus, kā mūsu mazulis jūtas sedziņā jokojoties, spokojoties, snaužot, rotaļājoties. Šie attēli tika nodoti Bauskas tipogrāfijā “Tipo Print”, kur tapa sedziņas iesaiņojuma kārba ar Bertramu Gastonu uz vāka,” stāsta Dainis.
Rokdarbu pazīst
Zemnieku saimniecības “Simonas” sedziņas rīdzinieki jau pazīst, jo tās var nopirkt bērnu preču stendā lieltirgotavā “Mols” un arī citos veikalos. Vairāki paziņas pasūtījuši Balčūnu ģimenei šo rokdarbu, meklējot dāvanu raudzībām.
“Vieta šeit klusa, skaista un arī gluži nomaļa nav – tikai desmit kilometru no Bauskas,” stāsta Dainis. Decembrī netālu no “Simonām”, kādā mājā, kurai ar jauniem saimniekiem sāksies cita dzīve, dzīvo kaimiņi no pilsētas – ģimenīte ar bērniem. Simona un Dainis jau bijuši pie viņiem ar sālsmaizi un iedrošinājumu – dzīvot te nav slikti.
