Tradicionāli iedomājamies, ka mīļvārdiņam jābūt izteiktam pamazināmā formā, parasti ar galotni -ītis vai -īte.
Tradicionāli iedomājamies, ka mīļvārdiņam jābūt izteiktam pamazināmā formā, parasti ar galotni -ītis vai -īte. Un ikdienā tādas uzrunas ir visbiežāk dzirdamas. Mani vairāk pārsteidz citādi šifrēti vārdi, kas svešiniekam, iespējams, pat neļauj jaust īpašo, silto zemtekstu.
Jau ilgu laiku Arkādijs un Dace viens otru uzrunā it kā lakoniski un šķietami vēsi – Ariks un Daki. Bet ieklausieties, kāds skanisks piesitiens ir šiem diviem īsvārdiņiem. Tāda kā atbalss – Ariks un Daki. Kādreiz šo pāri sastapu biežāk, un mani vienmēr pārsteidza, kā viņi viens otru respektē. Bet abu vārdu saīsinājumi šķiet kā maza atslēdziņa uz attiecību iekšpusi.
Kādu solīdu kundzi viņas otrā puse mēdza uzrunāt par Sisi. Droši vien šķiet dīvaini, ka literārs varonis Sisis Vijoļkāja transformējas šādā variantā. Savukārt kungam tika ne mazāk interesanta uzrunas forma – Dzego, Dzegus, Dzegiņš. Lietojums un intonācija mainījās atkarībā no kunga uzvešanās. Bet viņš savu teicamo reizēm tik smeķīgi izstiepa – ak, tu, Sise Vijoļkāājaa…
Dzeldīgais Cukuriņš
Nereti sievietes uzrunā vīriešu dzimtē. Ej nu sazini, kā, piemēram, Biruta pārtop par Ruslanu. Jā, jā – nedaudz radinieku šo dāmu sauc vīriešu dzimtē. Varbūt tādēļ, ka sākotnēji tika lietots vārds Rutis. Bet Antonija bija ieguvusi citu uzrunas formu – Tonis.
Tas ir apbrīnojami, kā vārds spēj pielipt. Reizēm esmu interesējusies un mēģinājusi skaidrot kādas konkrētas uzrunas izcelsmi. Manu vienu novadnieku mēdza saukt tikai par Cukuriņu, zināt – ne jau tagad, “Talantu fabrikas” laikā, bet jau pirms daudziem gadiem. Dīvainākais bija tas, ka šim vārdos sprēgājošam vīram, kurš parasti zināja visas apkārtnes jaunumus, piemita īpaša māka dzeldināt ar kādu tikai viņam raksturīgu teicienu. Līdz pat mūža pēdējai dienai viņš nezaudēja otru saldo vārdu – Cukuriņš.
Netālu kaimiņos dzīvoja kāds cits simpātisks, augumā mazs, bet ļoti izdarīgs vīrs, kurš prata visvisādus darbus. Vaļas brīžos pūta arī trompeti. Nezinu, kā viņš uztvēra tuvējā apkārtnē folklorizējušos vārdu Pepiņš. Dažam varbūt tas saistās ar ko skāņu un nepatīkamu. taču gluži otrādi, Pepiņš bija omulīgs un humorīgs vīrs. Viņa kundze joprojām daudziem paziņām, kaimiņiem un draugiem zināma kā Iruks.
Dažreiz mēdz sacīt, ka vārds atrod vietu. Manuprāt, tā savulaik bija ar trim māsām. Viņas dēvēja vienā vārdā – Mīlīštantes. Liktenis visām bija lēmis līdz pat mūža pēdējām dienām dzīvot zem viena jumta. Protams, katrai piemita savas īpatnības. Inteliģentāko radinieci parasti uzrunāja ar neloģisku uzsvaru, sakot Zelmā. Jebkurā gadījumā tika lietots garais ā, vēl uzsverot galotni.
Arī mūsu platuma grādos iespējams sastapt Trollīti – tā šad un tad sauc kādu sirmu un labestīgu kungu, kurš visu ilgo mūžu spēj saglabāt neticami gaišu attieksmi pret pasauli.
