«Tas bija romantiski, ja vien nebūtu tik skumji un bezcerīgi,» tā 50 gadu tālās jaunības laiku atceras baušķeniece Inta Puriņa, reizumis noglāstīdama dzīvesbiedra Jāņa stipro plecu.
“Tas bija romantiski, ja vien nebūtu tik skumji un bezcerīgi,” tā 50 gadu tālās jaunības laiku atceras baušķeniece Inta Puriņa, reizumis noglāstīdama dzīvesbiedra Jāņa stipro plecu. “Te nu esam – līdz zelta kāzām nodzīvojuši.”
Uz pirmo satikšanos viņi iet katrs pa savu ceļu. Jānis caur Babītes mežiem, kur glābjas no iesaukuma sarkanajā armijā, un caur kara tribunālu 1949. gada Ziemassvētkos. LVU Filoloģijas fakultātes otrā kursa studenti Intu arestē gadu vēlāk par līdzdalību studentu nacionālās pretošanās kustības grupā. Abiem kopīgs ir soda mērs 25 plus pieci gadi un nometinājuma vieta – stingra režīma lēģeri Balhašā Kazahstānā.
Vēstulīšu lietus
Pēc Staļina nāves 1953. gadā režīms padomju lēģeros pamazām atslābst. No vīriešu nometnes uz 14 kilometru tālo sieviešu lēģeri ceļo vēstulītes ar vispārinātu adresi – tautietēm. Varbūt kāda atbildēs. Intai gadās Jāņa rakstīta zīmīte. “Vēlāk līdz mums nonāca zēnu un vīru grupas fotogrāfija. Mani piesaistīja puisis – tāds gaišs, godīgs, ļoti latvisks, kā no “Kalpa zēna vasaras” nācis. Tas bija Jānis, kuru gan sastapu krietni vēlāk,” tālos notikumus atmiņā atsauc Inta.
Jānim cits stāsts: “Mūsu lēģera priekšnieks bija sagādājis pūšamos instrumentus. Diriģents Vladas Visockas, ieslodzītais, protams, iemācīja muzicēt pat tos, kuriem tā bija pavisam sveša lieta. Viesojāmies sieviešu lēģerī ar koncertu, kurā spēlējām diezgan sarežģītas melodijas. Savukārt sievietes mūsu nometnē rādīja uzvedumu ar dziesmām, dejām, dažādiem tēlojumiem. Ievēroju Intu, un man viņa uzreiz iepatikās.”
Sarakste turpinās, kas nebrīvē šķiet gluži bezcerīga. Jūtām uzcelti reāli žogi ar dzeloņdrāšu pinumu un sargu torņiem.
“Kur mans gaišais zēns!”
Hruščova atkusnis 1956. gadā pakāpeniski atvēra politieslodzīto lēģeru vārtus, un sākās mājupceļš. Jāni no Balhašas aprīlī nogādā Rīgas Centrālcietumā apsardzes pavadījumā. Atbrīvo tikai pēc stingras pratināšanas un… skaisto matu nogriešanas.
Atceras Inta: “1956. gada maijā mani izsauca pie lēģera priekšniecības un iedeva brīvbiļeti līdz Rīgai. Jau mājās Bauskā saņēmu vēstuli no Jāņa, lai gaidot ciemos. Noteiktā laikā biju bānīša Meitene–Bauska stacijā. Skatos – izkāpj jauns vīrietis… pliku galvu. Kur mans gaišais zēns! Domās iesprūk tāda kā vilšanās. Mamma nebija sevišķi apmierināta par manu izvēli. Viņa bija domājusi kādu vietējo puisi. Jāņa ģimene mani pieņēma ļoti labi. Deviņu bērnu saimē viņš bija vecākais.”
Tik dažādi un tik saskanīgi
Inta un Jānis Puriņi laulību reģistrē 1956. gada 15. septembrī. Dieva svētību tai dod prāvests Pauls Žibeiks Bauskas Sv. Gara baznīcā nākamā gada Ziemassvētkos, klātesot vedējiem Annai un Oļģertam Mengotiem.
“Sākām no nekā. Nebija pat drēbju pakaramā. Tagad moderni skaitās matrači uz grīdas. Mums tāds bija aiz nabadzības. Skapi nopirkām pēc divu gadu kopdzīves, kad piedzima mūsu meitiņa Maija,” ar ierasto smaidu stāsta Jānis, nu jau vecvectētiņš Mārtiņam un Kārlim.
Inta zelta kāzu noskaņās ir domājusi, kā viņiem izdevies tik saskanīgs mūžs: “Mēs esam ļoti dažādi. Es straujāka un nepraktiskāka. Man patīk dzeja, dziļa satura grāmatas. Es kaut ko izsapņoju, izplānoju, bet Jānis visu apsver ar prātu un tikai tad atbalsta vai arī ķepurojas pretī. Viņš prot visu – metināt, virpot, frēzēt, labot un pārveidot. To iemācījies galvenokārt praktiskā darbā bijušajā rūpkombinātā. Jūtos droša – Jānis visu varēs, viņš ir mans stingrais balsts. Mūs vieno kopīgas intereses: Latvijas neatkarības ideja, sabiedriskā dzīve. 1963. gadā Kārlis Hammers mūs uzaicināja Tautas nama korī. Tas deva it kā spārnus, emocionālu piepildījumu, kā toreiz ļoti trūka. Un tā līdz šai dienai – dziedam. Mūs vieno cieņa vienam pret otru, draudzība, mīlestība, kas no jaunības aizraušanās ar gadiem pāraugusi spēcīgās jūtās.”
Jānis ir lietišķi lakonisks: “Mēs esam kā zirgi pārjūgā.”
Intai un Jānim Puriņiem laimi un prieku sniedz meitas Maijas ģimene, mazbērni Līga, Anda, Vita, Jānis un mazmazdēliņi. Bērnu rīkots radu saiets būs rītvakar, godinot stipru un mīlestībā noturīgu ģimeni.
Maija: “No vecākiem esmu mācījusies saticīgi dzīvot, izprast savus bērnus. Kopš mazotnes vienmēr vecāki bija kopā ar mani, īpaši atceros ziemas izbraucienus uz slēpēm. Memmīte tagad rūpējas par maniem mazbērniem Mārtiņu un Kārli, tādējādi ļaujot viņu māmiņai Līgai beigt augstskolu bez pārtraukuma.
