Baušķenieks Helmārs Kārkliņš dzīvo nemitīgā kustībā.
Baušķenieks Helmārs Kārkliņš dzīvo nemitīgā kustībā. Rīta agrumā no maija sākuma līdz pat oktobrim viņš peldas un skrien krosu. Pēc tam dienas gaitā Helmārs pieņem pacientus masāžai klubā «Trīsstūris» vai arī ar velosipēdu apmeklē slimniekus mājās un darbavietās.
Arī novakares paiet sportojot, jo Helmāru aizrauj bumbu spē- les – volejbols, basketbols, arī ķermeņa kultūras un spēka paņēmienu pielietojums, tāpēc viņš apmeklē Sergeja Kirtovska vadītās nodarbības klubā «Sam–kan».
Helmāram patīk arī dejošana, agrāk viņš bijis Codes jauniešu deju kolektīva dalībnieks, pašlaik dejo vidējās paaudzes kopā «Biguļi» un piedalās Dziesmu un deju svētkos Rīgā.
Divas reizes mēnesī Helmārs Kārkliņš vada vingrošanas nodarbības Bauskas rajona bērniem invalīdiem un kopā ar viņiem dodas uz sporta sacensībām.
Helmāra pašreizējais dzīvesveids krasi atšķiras no tā, kā viņš dzīvoja līdz apmēram divdesmit gadu vecumam. Puiša dzīves uztveri principiāli mainīja slimība. Viņš bija apguvis remontatslēdznieka amatu, strādāja toreizējā «Lauktehnikā». Helmāram bija 25 gadi, kad viņš uzzināja – pamazām un neatgriezeniski zūd redze. Kopš 1991. gada viņš ir otrās grupas invalīds, bet šo vārdu Helmārs necieš, jo grib būt un ir stiprs, turklāt prot palīdzēt arī citiem. Nezinātājam pat neienāks prātā, ka skaidrās, laipnās Helmāra acis saglabājušas tikai astoņus procentus no redzes spējām. Varbūt tieši tāpēc un tagad viņš ir apjautis, kāda ir dzīves un kustības jēga un vērtība. Par to Helmārs stāsta pats:
– 1996. gadā Labklājības ministrija finansēja kursus vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem bez medicīniskās izglītības, lai sešu mēnešu laikā varētu apgūt masāžas iemaņas. Lieli nopelni šo kursu organizēšanā ir Valdim Stilvem no Neredzīgo biedrības. Turp dodoties, nedomāju, ka tas turpmāk varētu būt mans darbs, bet cerēju, ka šīs iemaņas noderēs man, ģimenei, paziņām.
Kā noritēja zināšanu apguve?
– Mācības uzsākām 22 cilvēki, no kuriem astoņi bija pavisam neredzīgi. Mūsu pasniedzēji bija praktizējoši dakteri, kuri bija ļoti iejūtīgi, centās mūs iedrošināt. Kad kursi beidzās, Bauskā pazīstamā masiere Nalda Zablocka un dakteris Juris Landorfs mudināja sākt strādāt. Tagad saprotu, cik tas bija svarīgi, jo ne jau visi redzīgie un veselie cilvēki spēj saprast, kā jūtas un cik grūti atrast darbu tiem, kuriem ir nopietnas veselības problēmas. Drīz ieguvu arī sertifikātu. Katru gadu cenšos mācīties vēl kādos kursos, lai padziļinātu zināšanas.
Kas ir jūsu pacienti?
– Lielākā daļa, protams, sievietes. Masēju arī bērnus, bet ne zīdaiņus. Galvenokārt jāpalīdz kakla osteohondrozes slimniekiem. Manas pirmās pacientes bija friziermeistares no Zaļās ielas frizētavas. Tā pamazām cits caur citu mani atraduši daudzi. Dodos uz mājām, masēju arī guļošus slimniekus. Varu veikt visa ķermeņa vai atsevišķu locekļu masāžu, esmu gatavs doties pie katra, kuram varu palīdzēt un atvieglot sāpes.
