Pieļauju, ka daudzi ir nodzīvojuši laimīgu mūžu, neizlasot nevienu grāmatu. Un tomēr jūtos dīvaini, ja vienpadsmitgadīgs bērns man vaicā, kas ir teātris, un ir bezgala izbrīnīts, ka izrādes notiek speciāli būvētās ēkās un arī brīvā dabā.Bērns, kurš nedzīvo nomaļā viensētā, bet gan pilsētā, pavisam nopietni domā, ka visas brīnumainās lietas notiek vienīgi televizora ekrānā. «Kāpēc tad ir kaut kur jāiet vai jābrauc?» viņš ir izbrīnīts.Klases ekskursijās uz muzejiem, teātra izrādēm un zoodārzu bērns nav piedalījies, jo vecāki uzskata, ka vienu vai divus latus tādām muļķībām nav vērts tērēt. Labāk viņi nopērk kolu vai čipsus. Tie ir atribūti, kas bērnam ļauj justies līdzvērtīgam līdzaudžu vidū. Tāpēc dzērienu viņš malko un kraukšķus uzkož mājas pagalmā – tā, lai visi saprastu, ka neatšķiras no pārējiem. Bērnam padodas rēķināšana, bet viņš ļoti slikti lasa un tekstu uztver ar grūtībām. Viņa dzīvoklī nav nevienas grāmatas, izņemot mācību.Šad tad uzrodas žurnāli glancētos vākos un ģimene skatās bildes. Tik skaistus cilvēkus bērns tuvākajā apkaimē nav manījis. Tādi nav ne klasesbiedru vecāki, ne skolotājas, ne kaimiņi. Bet skaistums nav galvenais apbrīnas iemesls. Tajās retajās reizēs, kad mamma un tētis ar bērnu sarunājas, viņš uzzina, ka tie «žurnālu cilvēki» ir ļoti bagāti. Daži pat tik bagāti, ka viņiem vairs nav jāstrādā. Bērns zina, ka grib kļūt tāds kā viņi. Galvenais ir labi rēķināt un būt spēcīgam, lai visi, kas stājas ceļā, dabūtu trūkties. Viņš klusībā ir sācis trenēties, bet vasara ir par īsu. Tūlīt atkal uzradīsies skolotājas ar apnicīgajiem atgādinājumiem par lasīšanu, rakstīšanu, pulciņiem, ekskursijām. Bērnam to nevajag. Viņam ir sapnis. Gribētos jau to kādam izstāstīt, bet vecāki ar bērnu maz runā. «Kāpēc ir kaut kur jāiet vai jābrauc?»
