No viņu bērnudienu fotoattēliem pretī raugās vienādās drānās saposti gluži vienādi bērneļi… Bieži vien viņi mēdzot nosapņot vienu un to pašu sapni.
No viņu bērnudienu fotoattēliem pretī raugās vienādās drānās saposti gluži vienādi bērneļi… Bieži vien viņi mēdzot nosapņot vienu un to pašu sapni. Vai viņus vieno kādas neredzamas saites, kas, pat atšķirtiem esot, liek sajust savas otras pusītes tābrīža izjūtas?
To «Bauskas Dzīve» mēģinās noskaidrot, rubrikā «Seriāls – dvīņi» tiekoties ar dvīņu pāriem, kas dzīvo mūsu rajonā.
Pirms divdesmit sešiem gadiem, 1971. gada 29. oktobrī, pulksten 12.50 mežotnieku Sudmalnieku ģimenē pirmā pasaulē nāca Ingūna, Evija piedzima desmit minūšu vēlāk. Abas dvīņumāsiņas bijušas zaļganbrūnām acīm, tumši brūniem matiņiem, trīs kilogramus un simt gramu smagas, 54 centimetrus garas.
Izgājušas pie vīriem, kuri ir brālēni, dvīņmeitiņas dzīvo katra savu dzīvi – Evija Šveca strādā firmas «Dārza apgāds» veikalā Bauskā par pārdevēju, audzina dēlu un dzīvo Mežotnes pagasta Strēlniekos, Ingūna Naika dzīvo Iecavas pagasta Dzelzāmurā un mājās audzina divus bērnus.
Vai no bērnības fotoattēliem jums veras pretī divas vienādi ģērbtas meitenes?
Evija: – Vēl Mežotnes pamatskolas izlaidumā abas bijām tērptas melnos svārkos un rozā blūzēs. Mamma, Valsts sēklu inspekcijas Bauskas rajona nodaļas vadītāja, vēlējās, lai ģērbjamies līdzīgi.
Ingūna: – Mums vienādā ģērbšanās bija tik ļoti apnikusi, ka, mācoties Bauskas 1. vidusskolā, mammas ieteikumus vairs neņēmām vērā. Evijai patīk sportiskā un klasiskā stila apģērbi, es labprātāk velku meitenīgas drēbes. Mēs vidusskolā bijām tik nogurušas viena no otras, ka nevēlējāmies tālāk mācīties pat vienā pilsētā. Es aizgāju mācīties uz Daugavpils Pedagoģisko augstskolu par matemātikas un informātikas skolotāju, bet Evija uz Juglas 34. profesionāli tehnisko vidusskolu par šuvēju.
Jums vienai otras netrūka?
Evija: – Ilgi bez māsiņas nevarēju izturēt, bieži braucu pie viņas. Tāpat arī tagad, kad mēnesi viņu neesmu sastapusi, nejūtos labi.
Vai bieži ir bijuši gadījumi, kad neesat atpazītas, kura ir kura?
Evija: – Pamatskolā mācoties, Ingūnai bija apaļāki vaigi un uzrautāks deguns, tāpēc klasesbiedri viņu sauca par Vinniju Pūku. Kad biju uzvilkusi Ingūnas drēbes, viņas vīrs Ivars teica, lai velkot savējās, ja ne, viņš vēl sajaukšot un iedošot man buču.
Ingūna: – Evija bija atbraukusi pie manis un satikusi manu kaimiņieni, kura vēlāk man jautāja, kāpēc es pēkšņi esmu pārstājusi sveicināties…
Vai jums ir kopīgas rakstura iezīmes?
Evija: – Ingūna ir lēnāka, apdomīgāka, klusāka un spītīgāka.
Ingūna: – Evija ir apsviedīgāka un izlēmīgāka.
Jūsu intereses ir līdzīgas?
Evija: – Abas aizrāvāmies ar sportu, tūrismu, tagad adām. Mums patīk vasara, puķuzirnīši un frēzijas, garšo konfektes. Mēs nelabprāt ēdam kūkas, bet labi jūtamies mašīnā pie stūres.
Ingūna: – Arī bērni mums ir piecus gadus veci, kaut neko iepriekš nebijām sarunājušas. Manai meitiņai ir arī brālītis.
