Svitenes pagastam ir piecus kilometrus gara robeža ar Jelgavas rajonu un 8,3 kilometru robežjosla ar kaimiņvalsti Lietuvu.
Svitenes pagastam ir piecus kilometrus gara robeža ar Jelgavas rajonu un 8,3 kilometru robežjosla ar kaimiņvalsti Lietuvu. «Aiz tā biešu lauka jau ir cita valsts, bet traktors, kas tur tālumā rūc, pieder sesavniekiem,» stāsta Jānis Liepa, Svitenes pagasta lauksaimniecības konsultants. Viņš kopā ar «Bauskas Dzīvi» brauca uz vietām, ko vieno vārds Virsītes, kā saukta šejienes muiža. Nomaļajos ceļos Jānis sargāja «Bauskas Dzīvi» no maldīšanās, un tas nebija lieki.
Vanagi čiepj cāļus
Emīlija Bune «Vītoliņos» dzīvo kopā ar dēlu Māri. Meita Laima ar mazmeitu – Rīgā, bet uz Sviteni brauc katru nedēļas nogali. «Atpūsties te var, tikai strādājot. Dārzi jāravē, izaugušais pašām ziemā noderēs,» saka Emīlija. Viņa rāda dzīvojamo ēku – vecu guļbūvi. Apsituši ārsienas ar papi, bet no meža salidojuši dzeņi un ar garajiem knābjiem meklējuši baļķu starpās kukainīšus. Pape tagad driskās. Meža tuvums licis meklēt biedēkļus arī pret vanagiem, kuri pamanās nočiept vistu vai cāli gan no dārza, gan kūtsmēslu kaudzes.
Par katru ābeli un upeņu krūmu «Vītoliņos» Emīlijai ir savs stāsts, jo te ir viņas mūža takas kopš bērnības. Lielo liepu pagalmā stādījis Emīlijas tēvs. «Viņš mani veda uz skolu Svitenē, tad mazās liepiņas izraka muižas parkā. Kūtij izgāzās kleķa siena, un tēvs, brālēnam palīdzot, saveda laukakmeņus, lai uzmūrētu jaunu, kamēr jumts nav iebrucis,» atceras Emīlija.
Mieži – cūkām, kvieši – vistām
Emīlijas dēls Māris uzslējis stāvu jaunai mājai. Citi gan sakot, ka tā pārāk vienkārša, bet ko tad dzīvošanai vajag, iebilst Emīlija. Bauskā viņa bijusi ap Jāņiem un pirms tam pavasarī, kad tirgū lūkojusi kādus jaunus puķu stādus. Atvedusi un iestādījusi, bet sausajā vasarā tie nonīkuši.
Pērngad akā ūdens vispār pazudis, šogad drusku esot, tomēr dārza laistīšanai nepietiekot. «No dīķa mežmalā ūdens jānes lopu dzirdināšanai. Daudz jau to nav, tikai pašu iztikai – dažas cūkas, vistas. Tikko nokulta labība, mieži būs cūkām, kvieši – vistām, miltus pankūkām pērkam autoveikalā,» stāsta Emīlija. Saulespuķes biešu starpās izaugušas varenas, ar smagām galvām. To sēkliņas garšo vistām, arī saimnieks Māris labprāt lupinot.
Logs bijis atlauzts…
Virsītēs sastapām jauku ģimeni, kas savu vecāku nomaļajās mājās nejūtas droši, tāpēc atteicās fotografēties un lūdza vietas nosaukumu neminēt. No rudens līdz pavasarim ir vairāki mēneši, kad tikai retumis līdz šejienei tiek atbraukts. Vasarās nekas nemēdz zust, bet ziemā viens logs jau bija atlauzts, stāsta saimniece.
Šeit ir skaista klēts no aizpagājušā gadsimta, kādu vairs tikai Brīvdabas muzeja sētās var redzēt. Joprojām dzidrs ūdens ir akā ar «dzērvi» (smeļamā kārts), tai pieplacis piena dzesējamais namiņš, kur ūdens pa cauruli ievadīts kublā.
Te mūs cienā ar saldajiem vasaras sīpoliņiem (nejaukt ar cukuriņiem, uzsver saimniece), dod līdzi bumbierus un dārzā rāda liepu, kuras diametrs ir 3,75 metri. Tai varētu būt ap 400 gadu. «Kad mana mamma piedzimusi, tā liepa jau bijusi tikpat liela,» stāsta mantiniece. Te ir tik daudz atmiņu, ka pat nekārojas lielpilsētas ērtību, tāpēc šurp brauc arī meita, dēls, un nav par grūtu no autobusa pieturas nākt trīs kilometrus kājām.
Zvana tornis bez balss
Jau vairākus gadus klusē Rimdžūnu kapu zvana tornis – tam nozagta balss. Zvanu aizstiepuši metāla zagļi, kas reizēm mēdz te sirot.
Šajā vietā esam piestājuši dienu pēc kapu svētkiem, kad kopiņas sakoptas un ziediem rotātas. Te ieraugām mazu namiņu, kas, atklājas, ir tualete. Lai kapu kopējiem nav jālien krūmos, stāsta Jānis Liepa. Šādas sirdsmājiņas esot pie trijām kapsētām. Jānis uzteic Silvu Mežkaucku, pagasta kapu pārzini, kurai ir ļoti daudz darba. Pamestās un ilgāku laiku nekoptās apbedījumu vietas vismaz jānopļauj, tā no brikšņiem atbrīvota arī Rimdžūnu kapsēta.
Vecums vienatnē
Ceļš zem mašīnas riepām pazūd, braucam pa nesen nopļautu lauku. Uz divām kūjiņām balstīdamās, Čiekuru mājas pagalmā pretī nāk Alīna Ģirne, sacīdama: «Četras kājas man vajadzīgas jau vairākus gadus, arī acis slikti rāda.» Viņa lūdz palīdzēt izvilkt no akas ūdensspaini. Akas vindas balsts pagalam sašķiebies, jāsarunā vīri, lai atbrauc uzlikt stuti, saka Jānis Liepa, ūdeni smeldams. Īstā reizē pašvaldības darbiniekam gadījies šurp atbraukt.
Alīna stāsta, ka viņai ir 81 gads, bērnu nav bijis. Dzīvojusi kopā ar brāli, kurš jau divi gadi kā nomiris. Viņai piederošo zemi norakstījusi māsasdēlam, kurš tantei piepalīdz. Bieži viņu apciemo Vida Bernotiene, kaimiņiene. Viņa atnes pienu, maizi, jo Alīnai vairs nav spēka aiziet līdz autoveikalam. Viņa strādājusi tikai desmit gadu – kolhoza laikos, daudz slimojusi, tāpēc pensija niecīga – 30 latu. Bet jādzīvo vien ir, viņa nosaka atvadoties.
Gatavojas kāzām
«Virsītes» un «Virsīši» – tā ir viena māja, kas pieder diviem saimniekiem uz pusēm, bet katrai savs nosaukums. Jadviga Lode steidz ravēt lietus atveldzētās puķu dobes. Viņas dārzs krāšņi zied un kuplo, nezāles neaug pat zem upeņu krūmiem.
Jadviga Latvijā dzīvo kopš 1949. gada, kad Baltkrievijas poliete 17 gadu vecumā atvesta uz šejieni strādāt, turklāt pirmo gadu – bez algas. Tagad Jadvigas latviešu valodā nav ne baltkrievu, ne poļu akcenta. Svitenes kolhozā viņas mūžs pagājis gan lauku brigādē, gan pie lopiem strādājot. Šogad lielākais notikums gaidāms 23. augustā, kad Jadviga pošas uz mazmeitas kāzām Vācijā. Viņai esot radi arī Polijā un tālajā Amerikā.
Trīs ērti iekārtotas istabas gaida bērnus un mazbērnus, kuri ierodas tikai ciemoties. Kad viesi brauc, Jadviga izkurina jauki iekārtoto pirtiņu, uzklāj ārā galdu, un tikšanās tiek svinēta ar polisku sirsnību.
Ar traktoru uz kapiem
Anastasija un Jānis Kugrēni visu mūžu ir svitenieki. Pēc trim gadiem abiem būs zelta kāzas, atklāj Anastasija. Daudz nostāstu par apkārtnē dzīvojošajiem un seniem laikiem ir prātā Jānim. Viņš uzaudzis Virsītes muižā, atceras jaunību, kad tur katru sestdienu rīkotas balles.
Sevi Jānis sauc par Šķēles pensionāru, kura laikā pieņemti netaisnīgi likumi. «Par 41 gada darbu man pensija ir 45 lati,» sašutumu neslēpj Jānis. Kur tērēt būtu – autoveikali te brauc gluži vai pa pāriem, viņš stāsta. Ja pašam kur tālāk jātiek, Jānis iedarbina traktoru. Tā braucis arī uz kapu svētkiem, kaimiņienes sasēdinājis piekabē. Jānim un Anastasijai ir divi dēli. Arnoldam sava māja Ceraukstē, Ilmārs dzīvo Rīgā.
Nesen Kugrēni pārdevuši govi, dabūjuši 90 latu. Agrāk tik varēja dabūt par teļu, pikti bilst Jānis. Nauda atdota mazdēlam, kuram jāmaksā par studijām. Visi radi devuši, cik varējuši, jo jaunajiem taču ir jāmācās.
Ābeles mūžs
Virsītēs daudzviet abpus ceļam redzami nopļauti labības lauki ar zeltainām salmu slejām, cukurbiešu vagas biezām, leknām lapām. Zeme ražīga, devīga gaida saimniekotājus, bet… «Mājas ceļa labajā pusē nopirka rīdzinieki, tā viņiem ir vasaras mītne,» rāda Jānis Liepa uz sakoptu, ziedošu puķu dobju ieskautu ēku.
Par citu mājvietu vēsta vairs tikai mūri bez jumta un milzīga, sulīgiem augļiem piebērta ābele. Tā vidū pārlūzusi, sadaloties kā cilvēku mūži krustcelēs. Vai kādam būs vajadzīgi šie āboli? Vai kādam būs vajadzīgas mājas, kuru durvis aiznaglotas, logi aizmūrēti un saimnieku soļi uz celiņa apklusuši? Diemžēl jaunu cilvēku šajā pusē ir pavisam maz. Viņi lūkojas tālumā, meklējot darbu, skolu, labākus ceļus, mazākus attālumus.
