Pārbaudītas vērtības un cilvēciskas vājības, cilvēka skatījums uz norisēm sev līdzās visā pasaulē īstenībā nemaz tik ļoti neatšķiras.
Pārbaudītas vērtības un cilvēciskas vājības, cilvēka skatījums uz norisēm sev līdzās visā pasaulē īstenībā nemaz tik ļoti neatšķiras. Jo vairāk iznācis būt citās zemēs un sastapt dažādus ļaudis, jo vairāk atklāju sev šo vienkāršo patiesību – mēs esam tik līdzīgi…
Iepriekšējā vakarā un naktī pirms došanās valsts vizītē uz Izraēlu vēl paspēju kopā ar daudziem baušķeniekiem noskatīties Raimonda Paula koncertu jaunuzbūvētajā “Arēnā Rīga”. Kamēr nebiju Latvijā, par šo koncertu jau daudzkārt runāts un rakstīts, tomēr… atgriezīšos vēlreiz.
Kolēģis no Zviedrijas ļoti gribēja redzēt “Arēnu”, jo skandināvu un citu rietumvalstu prese rakstījusi, ka šī hokejhalle būšot interesantākā un modernākā Ziemeļeiropā. Kur nu vēl labāku iespēju kā sagādāt rietumniekam biļeti uz Maestro Paula dziedāšanas svētkiem! Divi zaķi ar vienu šāvienu – modernā “Arēna” un koncerts tautai, kādus Rietumeiropā arī daudz neredzēt. Par Paulu un koncertu nebija nekādu pārsteigumu – pārbaudīta vērtība un neslēpta sajūsma zviedra acīs un izteicienos. Par “Arēnu Rīga” – vilšanās. Iespējams, pat nejustos tik skumji pārsteigta, ja iepriekš nebūtu bijis tik daudz ažiotāžas un komentāru Rietumu medijos par jauno, interesanto, moderno… Bet varbūt atgriešanās pie laikiem, kad “rindā dzimu, rindā augu, rindā mūžu nostāvēju”, ir tas avangards, ko mēs gluži vienkārši nespējam novērtēt? Un, ja skatītāji virsdrēbes nenoģērbj vai tās tur klēpī, tas arī noteikti ir “šiks”, jo tieši tā notiek pat Ņujorkas Brodveja teātros. Taču redzamība un dzirdamība “Arēnā”, protams, laba.
Jeruzalemē Latvijas delegācija apmetās viesnīcā “David Citadel hotel”. Vakarā hallē pianiste spēlēja klavieres, skanēja kaut kas ļoti pazīstams, tā kā iepriekšējā vakarā dzirdēts… Vai tiešām Raimonds Pauls? Jā gan, viņa dziesmu improvizācijas. Kolēģis, aprunājies ar pianisti, uzzināja, ka viņa uz Izraēlu atbraukusi pirms gadiem piecpadsmit no Kijevas, un “Raimond Pauls na vsju žizņ moi kumir” (tulkojumā no krievu valodas – Raimonds Pauls uz mūžu ir mans elks). Cauri laikiem, pāri ģeogrāfiskām un visādām citādām robežām ir vērtības, kas paliek. Arī visaugstāko vērtību pilsētā Jeruzalemē.
Izraēlā ik dienu redzi daudz ļaužu ar automātiem plecā, tautas armijas kareivji bruņoti dodas brīvdienās uz mājām vai apmeklē muzejus, izstādes, koncertus. Tomēr ceļu policistus tik bieži kā Bauskā nemanīju. Ceļu policijas nav? Vietējā ebrejiete Mirjama attrauca: “Tad, kad viņus tiešām vajag, viņu nav. Parādās ielās tikai, lai iekasētu naudu. Vienu dienu tikko izgriežu no mājas celiņa, skatos, ko tas policists tur rāpo. Pietupies un pieslēpies mēra mana auto ātrumu. Vai nav smieklīgi?” Godīgi sakot, es pat samulsu – vai šis stāsts ir par Jeruzalemi vai par ceļu policistiem kurn kāds mūsējais baušķenieks…
Martā Izraēlā vēlēs Knesetu (parlamentu). Olga, ko satikām Telavivā, zina, ka balsot nedosies, to nekad arī neesot darījusi. Bet kafejnīcā uzrunātais pārdevējs Šārons vispār ir pārliecināts, ka Knesetā sēžot “120 stulbeņu”. Paklausoties Latvijas iedzīvotāju sarunās, arī parasti dzirdam, ka, viņuprāt, Saeimā sēž 100 muļķi, zagļi un kas vēl tik ne. Lamāt valdību un deputātus nav Latvijas ekskluzīvs stils. Šajā ziņā mēs nebūt neesam izņēmums, to dara pat Telavivā un Jeruzalemē. Tā ir ar tām cilvēciskajām vājībiņām. Uzreiz kļūst vieglāk, tomēr kāda nekāda pleca sajūta.
