LEO BALTMANI un viņa dzīvesbiedri Lidiju Rundāles pagastā raksturoja tā: ļoti labi un sirsnīgi cilvēki, skaista sēta un māja.
LEO BALTMANI un viņa dzīvesbiedri Lidiju Rundāles pagastā raksturoja tā: ļoti labi un sirsnīgi cilvēki, skaista sēta un māja. Par to pārliecinājos, «Rozēs» apciemodama vienīgo Leo mūsu rajonā īsi pirms vārdadienas.
…Ilūkstes apriņķa Gārsenes pagasta «Straumēnos» jau otro dzimšanas dienu bija piedzīvojis mazais Leo, kad tika proklamēta Latvijas valsts. Tolaik gan viņš pat nojaust nevarēja, ka brīvvalsts pastāvēšanas pēdējos gados dienēs Latvijas armijas štāba rotā, stāvēs godasardzē pie Brīvības pieminekļa un viņam uzticēs valdības namā Valdemāra ielā gādāt par Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa drošību. Joprojām vēl staltais vīrs atceras, cik pamatīgi tikuši izraudzīti jaunieši dienestam šajā rotā – gan veselības, gan arī politisko uzskatu ziņā. Kad vakaros ieilgušas sēdes, Kārlis Ulmanis nakšņojis turpat valdības namā, un arī Leo Baltmanim nācies stāvēt sardzē pie prezidenta guļamistabas durvīm. Sagaidot prezidentu, vajadzējis veikli saņemt viņa mēteli un spieķi. Nereti Ulmanis centību atalgojis ar 50 santīmiem, bet ģenerālis Balodis nekad nedevis vairāk par 20 santīmiem.
Jau skolā Leo bija nolūkojis Lidiju un 1940. gada aprīlī nosvinētas kāzas. «Straumēnos» – lielākajā un labākajā saimniecībā Gārsenes pagastā – Biržu lauksaimniecības skolu un Kaucmindes mājturības skolu beigušos Leo un Lidiju gaidīja darbs un nākotnes pamatotas cerības. Taču jau 1941. gadā jaunā vara «Straumēnos» ierīkojusi zirgu punktu un saimniekiem bijis jāizvācas. Līdz ar to turpmākajām nelaimēm maiss vaļā. Leo Baltmanis tika ierauts Otrā pasaules kara mutulī. Vācu formā ietērptais jauneklis ar Latvijas karodziņu uz piedurknes karojis Ostrovas, Opočkas frontē, līdz nonācis Kurzemē. Pēc kontūzijas «atmodies» pie krieviem… Par tālāko sirmais vīrs labprāt nerunā. «Tirpuļi iet pa muguru, to atceroties,» viņš saka, vēl arvien neticot, ka visu var stāstīt bez bailēm. Karā pārdzīvotais nav salīdzināms ar pratināšanas un «atzīšanās» izspiešanas metodēm apcietinājumā toreizējā Ļeņingradā. Sekojis kara tribunāls un nāvessods. Pēc 56 stundām tas nomainīts ar desmit gadiem stingra režīma lēģerī – Intā, Vorkutā. «No pieciem tūkstošiem dažādu tautību ieslodzītajiem mūsu lēģerī izdzīvojām apmēram 150,» šādu traģisku statistiku apliecina bijušais politieslodzītais. «Protams, nāves cēlonis lielākoties bija bads. Kad atgriezos mājās, no maniem astoņdesmit kilogramiem bija palikuši tikai četrdesmit pieci…»
Dzimtenē Leo Baltmanim piecus gadus nebija cilvēka tiesību: viņš nedrīkstēja balsot, viņu neaizsargāja likums. Noraidījums meitas vēlmei iestāties augstskolā bijis lakonisks: politiski neuzticama…
«Rozēs» Baltmaņi dzīvo jau gandrīz divdesmit gadu. Atraušanās no četru paaudžu dzītajām saknēm bijusi grūta, bet tā vēlējusies meitas ģimene. Lidija un Leo bauda tuvinieku mīlestību, arī mazmeitas Daces, medicīnas studentes, gādību. Taču sapņos Leo arvien vēl esot Gārsenē un tie – viņa jaukākie sapņi.
Par vārda došanu ģimenē saglabājusies gandrīz vai leģenda. Vecāki strīdējušies, kādu vārdu izvēlēties pirmdzimtajam. Norunājuši – kādu tēvs pirmo izdzirdēs, tāds arī būs. Kāds vācu zaldāts, zirgā sēdēdams, saucis savu suni: Leo, Leo, nāc! Vecākiem par izvēli Leo nekad nav pārmetis.
