Manas attiecības ar tumsu ir pretrunīgas. Kāpēc tumsa? Pavisam vienkārši – kopš pulksteņa laiks sācis ritēt atbilstīgi mūsu reģiona tradicionālajam ritmam, Latvijā vismaz uz trim mēnešiem iestājas gandrīz pilnīga tumsa.Nomācoši pelēkbrūni toņi dabā un nebeidzama tumsa. Senie latvieši to dēvēja par veļu laiku, bet man šķiet, ka viņi nebija tik drūmi noslēgušies no pasaules kā mēs datoru un televizoru teiksmainās paradīzes apsolījumos.Ja godīgi, tad man jebkurā gadalaikā visvairāk patīk mijkrēslis. Notvert brīdi, neieslēgt elektrību, iekams diena plūstoši un maigi iekļaujas nakts neizdibinātībā. Mūsdienu jauniešu žargonā runājot, esmu vienmēr par to kaifojusi. Reiz agrā jaunībā izlasīju neaizmirstamu eseju, ko bija uzrakstījusi krievu autore Violeta Ivernī. Mijkrēšļa brīžus viņa nosauca par «čas miloserdija» (‘žēlsirdības stunda’). Biju pārliecināta, turklāt ilgi, ka autore gluži vienkārši izmantojusi veiksmīgu metaforu. Šaubas ieviesa Imanta Ziedoņa līdzīgs pieņēmums. Lai nu kas, bet Ziedonis manā pašas konstruētajā ezoteriskajā pasaulē tolaik bija gandrīz vienīgā pašmāju autoritāte. Pamazām sapratu, ka gaismas, tumsas un mijkrēšļa attiecības nav tikai manas iedomas. Vēlāk to apliecināja gan antropozofes Māras Meijeres atziņas, gan citi nopietni izziņas avoti.Ja tumšajā laikā nav iespējas nokļūt maigajās dienvidu zemēs, mijkrēšļa stundu tomēr var pavadīt kopā ar mīļiem cilvēkiem, kaut vai ar domām par viņiem. Vēl ir sarunas ar Dievu, lūgšanas, klusa mūzika. Veļi nenozīmē iznīcību. Tas ir jaunas sākotnes laiks – ar cerību.
