Par «Zemgales zelteni – 98» Jelgavas pils aulā 26. septembrī tika kronēta Ieva Bite. Par skatītāju simpātiju kļuva iecavniece Evija Pakalna.
Par «Zemgales zelteni – 98» Jelgavas pils aulā 26. septembrī tika kronēta Ieva Bite. Par skatītāju simpātiju kļuva iecavniece Evija Pakalna. Arī 1996. gadā šo titulu ieguva Iecavas meitene Līga Zaumane. Vēl viņai tika piešķirts «Zelteņu zeltenes» nosaukums.
Konkurss savā ziņā ir unikāls, jo citos Latvijas novados šāda tradīcija nav izveidojusies. To saglabāt Zemgalē palīdzējusi jelgavnieka Gunta Krūmiņa neizsīkstošā enerģija. Kopš 1989. gada viņš ir konkursu «Zemgales zeltene» organizācijas komitejas vadītājs. Gandrīz nemainīgs palicis arī darba grupas sastāvs, kurā iekļauti dažādu nozaru speciālisti.
Pirmajā konkursā 1989. gadā varēja piedalīties pretendentes līdz 30 gadiem – arī precētas sievietes. Pašlaik dalībnieču vidējais vecums nepārsniedz 18, 19 gadu. Konkursā lielākoties piedalās vidusskolnieces un augstskolu pirmo kursu studentes. Arvien aktīvākas kļūst mūsu rajona meitenes. Pērn 40 dalībnieču atlasē pusfinālā iekļuva Antra Casno no Iecavas pagasta, Baiba Grāvīte no Bauskas un Iveta Ivanova no Vecumnieku pagasta. Iveta piedalījās arī finālā.
Konkursa noslēguma sarīkojumā septiņas finālistes vērtēja neatkarīgā žūrija, kurā bija iekļauti 11 pārstāvju no Bauskas, Jelgavas rajona un pilsētas un Dobeles rajona. Žūrijā darbojās Bauskas rajona Padomes priekšsēdētājs Gunvaldis Rozenbaums un baušķenieks, aktieris Jānis Reinis. Konkursu atbalstīja arī mūsu rajona firmas un iestādes – Bauskas rajona Padome, akciju sabiedrība «Balticovo», SIA «Lielmežotne» un Stelpes pienotava.
Finālsarīkojuma uzvedumā (režisore Dace Vilne) meitenes demonstrēja pašu sagatavotos uzdevumus etnogrāfijā, tēlotājmākslā, literatūrā un citās nozarēs. Apmeklētāji varēja aplūkot arī zelteņu rokdarbu izstādi un ģimenes svētku galda noformējumu. Bija arī talantu parāde, kurā finālistes dziedāja, dejoja, demonstrēja pantomīmu.
«Es esmu tāda, un neviens mani nespēj mainīt. Es spēju ziedoties citiem. Es mīlu savus vecākus, brāļus un māsu. Man ir draugi, kurus es mīlu. Es vēlos, lai viņi zina, cik liela nozīme tiem manā dzīvē… Man dažreiz liekas, ka citiem es esmu kā atklāta grāmata, bet viņi man – kā vislielākā mīkla.» Tā bez izlikšanās apgalvo Evija Pakalna. Viņai piemīt drosme atzīt savas kļūdas un spēja uztvert pasauli visā tās daudzveidībā. Evijas nesamākslotā izturēšanās uz skatuves vērta viņu īpaši pievilcīgu, un tas nepalika nepamanīts skatītājiem un žūrijai. «Salīdzinot ar pārējām finālistēm, Evijas vizuālais tēls uz skatuves ir pārāks,» īsi pirms konkursa rezultātu paziņošanas «Bauskas Dzīvei» sacīja žūrijas pārstāvis, mākslinieks Egils Vītols. «Taču vērtēšanā ļoti liela nozīme būs arī tam, cik nopietni meitenes strādājušas darba grupās.»
Satraukuma pilnus brīžus konkursa noslēgumā piedzīvoja Evijas līdzjutēji. Uzveduma norisei līdzi sekoja tētis Guntis un mamma Anna, māsa Baiba, mazie brālīši Jānis un Uldis. Finālskates starpbrīdī Guntis Pakalns atzinās, ka Evijas dzimšanas dienas svinības ģimene rīkos 30. septembrī, lai gan meitai 19 gadu palika 25. septembrī – dienu pirms konkursa noslēguma. Tieši 30. septembrī Annai un Guntim Pakalniem ir kāzu jubileja – šogad 26. Izlozējot konkursa patstāvīgo darbu galda klāšanas kultūrā, Evijai laimējās, jo viņas uzdevums bija vecāku sudrabkāzu svinību galda noformējums.
Konkursa fināla uzvedumā, ko veidoja meiteņu iztēli, prasmi un domāšanas veidu raksturojošas epizodes, Evija Pakalna par vadmotīvu izvēlējās savu ģimeni. Piemēram, talantu parādē viņa kokles pavadījumā nodziedāja saviem brāļiem veltītu tautasdziesmu. Kokles spēli meitene apguvusi mūzikas skolā. Arī darinot kolāžu par tēmu «Mīlestība», iecavniece tai deva konkrētu nosaukumu «Mana ģimene».
Iztaujāta par konkursa iespaidiem, «Zemgales zeltene – 97» Inese Micāne uzsvēra: «Man patika, ka meitenes atklājās kā dzīvi cilvēki, nevis kā lelles.» Iepriekšējā konkursa uzvarētāja Kultūras akadēmijā studē mākslas teoriju un kultūras menedžmentu. «Zemgales zeltenes» organizētāji un arī visas dalībnieces atzinīgi vērtē nopietno un pārdomāto konkursa sagatavošanas ciklu. Vai konkursu neapdraud rutīna, ja katru gadu atkārtojas vieni un tie paši uzdevumi? Žūrijas pārstāvis Egils Vītols uzskata: «Tā ir tradīcija. Konkursa pamatprincipus nedrīkst mainīt. Mainās meitenes un mūsu redzesloks. Līdz ar to jāizvirza augstāki kritēriji.»
