SANDRA CĪRULE dzimusi Kuldīgas rajonā, Vārmē, laukstrādnieku ģimenē. Mācījusies vietējā pamatskolā, beigusi Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu.
SANDRA CĪRULE dzimusi Kuldīgas rajonā, Vārmē, laukstrādnieku ģimenē. Mācījusies vietējā pamatskolā, beigusi Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, iestājusies Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē un to neklātienē absolvējusi 1996. gadā, iegūstot latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti un bakalaura grādu pedagoģijā. Viņa vada Mežotnes pagasta 1. bibliotēku Strēlniekā, paralēli strādā par skolotāju Bērzu pamatskolā. Sandra Cīrule ir Mežotnes pagasttiesas locekle, sadarbojas ar rajona literātu apvienību. Publicējusies periodikā, kā arī piecu rajona literātu kopizdevumā «Mēs – no Bauskas».
1. septembris Sandrai Cīrulei ir divkārši svētki: mācību gada sākums un dzimšanas diena. Šoruden – trīsdesmit otrā.
– Septembris man asociējas ar rudeni – tas ir ābolu, asteru laiks, tad es sāku dzīvot. Vasarā tikai eksistēju. Ziemā, kad citi slēpo, ieraujos siltā stūrītī un lasu.
– Pāris teikumos esi sevi raksturojusi kā savdabīgu sevī vērstu personību.
– Biju bikls lauku bērns, kad aizgāju mācīties uz Rīgu. Tas bija kā lēciens aukstā ūdenī. Bet tehnikums ir manas dzīves lielākais laimests: visu, kas man ir, esmu guvusi tur. Tie bija trīs neaizmirstami gadi, kuri mani tā «izmīcīja», ka sāku apzināties savu vērtību. Mani ietekmēja un arī palīdzēja pāreja: no skolnieces – audzēknes statusā.
– Kā tu, kurzemniece, nokļuvi zemgalietes statusā?
– Nejauši. Mūsu dzimtā ir sava leģenda. Katrā paaudzē ir kāds, kas pamet dzimto vietu, mājas un vecākus. Es esmu savas paaudzes «bēgle». Pēc tehnikuma beigšanas bibliotekāres darbu man piedāvāja Mežotnē. Variants bija ideāls – nokļūt Latvijas vidū. Te ir kustība, te kaut kas notiek. Runā, ka zemgalieši esot auksti un lepni ļaudis, bet man tas patīk. Te katrs lielākoties dzīvo suverēnu dzīvi, un tas man pa prātam.
– Vai Zemgales līdzenums nenogurdina?
– Nē. Man patīk, ka varu kilometriem tālu redzēt, nav kalnu un mežu, kur vējam aizķerties. Vējš rada brīvības izjūtu. Mana māja atrodas kā lidlauka vidū. Sēžu, skatos un priecājos.
– Bet domām taču ir kāds pieturas punkts?
– Jā, un daudzi. Vēl līdz šim neesmu atradusi savu vietu, un nemaz īsti nezinu, ko gribu, jo gribu visu. Lai kāds iespaids par mani ir citiem cilvēkiem, es arvien vēl jūtos kautrīga un bikla, un tas aizsprosto ceļu jebkādiem panākumiem. Turklāt esmu konservatīva, neko neuzsākšu bez nodrošinājuma, kā jau tas ar Jaunavām mēdz būt. Esmu te «atsēdējusi» četrpadsmit gadu – kā noslēgtā kubā. Un no visa ārā: es nezinu, kas ir internets un citas modernas tehniskas lietas. Bet, lai cik dīvaini tas būtu, reizēm glābiņu meklēju šajā noslēgtībā…
– …četrās sienās starp grāmatu plauktiem. Bet tev ir skola, bērni, kurus māci.
– Mācu vācu valodu no 6. līdz 9. klasei. Nogurstu no tā, ka šī nav mana specialitāte. Atmodas sākumā varēja brīvi strādāt. Bet ar laiku saradās arvien jauni norādījumi un atskaites, kas mani nomāc. Gaisotne skolā ir atkarīga no gaisotnes sabiedrībā. Ģimenes laukos ir nomāktas. Bērnus grūti «pacelt». Labi, ja vēl ir tādi skolotāji, kuri to spēj. Manuprāt, no bērniem prasa pārāk daudz. Var neveikties vienu, divas reizes, bet, ja neveiksmes vajā nepārtraukti, bērni «grimst». Skolā vajadzīgas psihologu konsultācijas gan bērniem, gan skolotājiem.
– Tu meklē glābiņu dzejā?
– Nē, tā nav. Tā ir manas dvēseles sastāvdaļa, kuru varu izteikt tikai tādā veidā. Dzejā es runāju ar cilvēkiem, stāstu viņiem to pasaules pieredzi, kas izfiltrējas caur mani.
– Vai esi pārliecināta, ka tie, kurus tu uzrunā, tevi saprot?
– Dzird un saprot tie, kuri ar mani ir uz viena viļņa. Ja ne, lai meklē citu «frekvenci». Man nepatīk mākslīga savu ambīciju uzpumpēšana, un kāre pēc popularitātes manī izraisa izbrīnu. Un tomēr cilvēks jau nedzīvo vakuumā. Katru gadu Ziemassvētkos mani apsveic viens no divsimt mūsu «miestiņa» lasītājiem. Tas sagādā prieku.
– Starp mums ir tā saucamie cietēju tipi un mūžīgie optimisti. Kuriem piederi tu?
– Ārēji es neesmu cietusi nevienā aspektā. Man ir ģimene, draugi, esmu paēdusi, apģērbusies. Iekšēji – jā, ciešu. Bet es to noslēpju. Ja ir kāds, kurš dzīvo bez iekšēja diskomforta, lai piesakās un pamāca, kā to panākt.
– Kāda «Bauskas Dzīves» lasītāja man lūdza izskaidrot, kas tā tāda – inteliģence?
– Par to man vai nu galīgi nav ko teikt, vai jārunā stundām. Cilvēka sociālā izcelšanās nāk līdzi visu mūžu, un tu no tā netiec vaļā. Tā ir ar mani. Es nevaru atbrīvoties no savas zemnieciskās izcelsmes. Man ir sava saimniecība: divas govis, divi kaķi un četri hektāri zemes. Kāds pazīstams cilvēks sacīja: jūtu, meitiņ, tevī latviešu zemnieka gēnus, jo tu vari kā zemnieks rakt smagi un pacietīgi – zemes un arī gara darbos. Šīs abas lietas viena otru neizslēdz, bet liedz sasniegt pilnību vienā vai otrā jomā.
– Kāda vieta tavu vērtību skalā ir bibliotēkai?
– Tas ir mans mīlestības darbs. Mazliet nomāc telpas šaurība. Neesmu izveidojusi aktīvu cilvēku grupu, jo visi aizņemti ar ikdienu, ar zemi, lai uzturētu sevi un bērnus. Šeit, bibliotēkā, notiek ne vien grāmatu, bet arī dzīves pieredzes apmaiņa. Lasītāji stāsta par savām likstām, izkrata sirdi bēdās, apmainās ar jaunākajām receptēm. Visbiežāk lasītāji lūdz, lai grāmatas viņiem izvēlos es. Baidos, vai četrpadsmit gados lasāmvielu komplektējot un izsniedzot, neesmu uzspiedusi viņiem savu gaumi.
– Ko tu pati lasi?
– Psiholoģiskus romānus, kur atklājas cilvēku visdziļākās domas un izjūtas. Kur gan citur un KĀ vēl varam piekļūt cilvēkam? Patīk arī fantastika.
– Vai tev pašai arī kādreiz gribas pasapņot?
– Jā. Es gribētu dzīvot nelielā lauku mājā, kur ir vanna, duša, automātiskā veļas mazgājamā mašīna, viss, ko piedāvā mūsdienu komunālais komforts. Lai nebūtu jānes no akas smagi ūdensspaiņi… Negribu ceļot pa ārzemēm, staigāt zīdā un samtā, bet ik vakaru pirms gulētiešanas ieiet karstā vannā…
– Vai tikai tu neesi egoiste?
– Esmu. Priecājos, ka nu ir pienākuši laiki, kad egoisms tiek atzīts par tikumu. Mans egoisms nav ļaundabīgs. Es gribu, lai visiem klājas labi. Sāp sirds, kad cilvēki nesaprotas, sāpina cits citu. Es to nevaru saprast un attaisnot. Diemžēl atklāti kādu pažēlot nevaru, jo baidos būt sentimentāla.
