Pulkstenis jau rādīja desmito vakara stundu, taču zemkopības ministrs Andris Rāviņš vēl bija Bauskā.
Pulkstenis jau rādīja desmito vakara stundu, taču zemkopības ministrs Andris Rāviņš vēl bija Bauskā. Pēc ieilgušām un emocionālām sarunām rajona Lauksaimniecības departamenta zālē Rundāles pagasta zemnieki tomēr vēl turpināja tincināt ministru par to, kas viņus interesēja visvairāk – graudu iepirkuma cena.
Rundālietis Arvīds Kraņevskis uzskata, ka arī pēc šīs tikšanās ar augstajām amatpersonām zemnieki tomēr ir palikuši vieni. Valstī šajā gadā, vismaz pagaidām, nav panākts, ka par labību maksātu tik daudz, ka lauksaimnieki iegūtu kaut vai niecīgu peļņu un varētu attīstīt ražošanu. Ministrs tā arī palicis pie sava: «Cenu nosaka tirgus. Latvijas valstij nav tādas naudas, lai zemniecību subsidētu tik dāsni kā Eiropas zemēs.»
Visās sarunās, kurās izdevies būt klāt šo rindiņu autorei, no oficiālo amatpersonu mutes esmu saklausījusi vārdus: pasaules prakse, pasaules cena. Bet Latvijas zemnieks taču nesaņem pretī to, ko viņa kolēģis svešzemēs. Un tādos brīžos arī žurnālistam ir sāpīgi apzināties, ka valsts nav savu senseno nozari – lauksaimniecību – pārdomāti sakārtojusi. Braukājot pa lielākām un mazākām saimniecībām, esmu pārliecinājusies, ar kādu centību un pacietību strādā zemes kopēji. Mācās, riskē, apgūst zemi, kas palikusi neapkopta. Brīžiem pat pārsteidz šī, tikai latviešiem raksturīgā, pieķeršanās pašam smagākajam – zemei. Un izbrīna arī tas, ka Rīgas institūcijās to nesaprot vai negrib saprast, jo nav tālredzīgas lauksaimniecības politikas ar pašām minimālākajām garantijām produkcijas ražotājam. Ja atsaucība ir bijusi, tad niecīga. Bet par spīti tam visam augkopības ražošanas apjomi nav samazinājušies. Taču šī vasara diemžēl var kļūt liktenīga, jo zemniekam gluži vienkārši nebūs naudas.
Būdama optimiste, es nevēlos domāt to ļaunāko, bet daudz strādīgu cilvēku laukos jūtas nomākti. Neesmu sadūšojosies tikties ar kādu mūsu pagasta zemnieci, kuras dzīvesdraugs pirms pāris gadiem neizturēja un pats šķīrās no šīs nesakārtotās pasaules. Droši vien, ka viņa vietā neviens nespēs atbildēt, kāpēc tas notika?
Šīs, ar drūmu noskaņu apvītās, pārdomas raisās arī tādēļ, ka pirmdienas vakarā redzēju, ka stiprajiem lauku vīriem ir tik grūti noturēties, lai nezaudētu kontroli pār savām emocijām. Un kā vārdā? Pašu grūtā darba dēļ.
Vienubrīd sarunu karstumā ministra kungs savam blakussēdētājam, Labības tirdzniecības aģentūras ģenerāldirektoram, klusi teica: «Būšu laimīgs, kad tikšu projām no ministra krēsla.» Un tad atkal jāatskārš, ka šī ir nevesela sistēma, ja amatpersona, gadu strādādama un uzskatīdama, ka šis laiks nav vadīts tukšgaitā, tomēr domā tā.
