Piedalījos žurnālistu seminārā, kurā ziņojumus sniedza vairāku ministriju – arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) – vadošie speciālisti. Viņi noskaidro situāciju vispārējās, profesionālās un augstākās izglītības jomā. Kāds pētījums vainagojies ar negaidītu atklājumu, ka Latvijā patlaban ir 230 skolu, kur audzēkņu skaits esot mazāks par 100. Te nu auditorija uzbangoja. Kolēģi centās paskaidrot, ka tas nav atklājums, bet gan reāls, vismaz desmit gadu eksistējošs fakts lauku centros un apdzīvotās vietās. Vēl pirms demogrāfiskās un ekonomiskās krīzes tikai nedaudzās pamatskolās audzēkņu skaits pārsniedza 100. Nekādi komentāri nesekoja. Ierēdņiem ir papīri, bet pārējiem – dzīves īstenība.Domājot par ministra Roberta Ķīļa visnotaļ progresīvo ideju mācību grāmatu un burtnīcu vietā skolās ieviest planšetdatorus, tuvākajā laikā, iespējams, mūs gaida vēl šokējošāki «atklājumi». Labi, no valsts budžeta līdzekļiem visiem skolnieciņiem nopirks digitālās planšetītes. Un tālāk? Vai Latvijā ir veikts pētījums, skolu digitalizācijas projektu sasaistot ar interneta pieejamību pat visdziļākajās nomalēs? Kas finansēs datoru labošanu? Par to netiek runāts, bet jau tāpat ir skaidrs, ka serviss būs jānodrošina skolnieciņu ģimenēm. Laukos, es nepārspīlēju, liela daļa vecāku ir vai nu bezdarbnieki, vai cilvēki, kam piešķirts trūcīgās personas statuss. Nekādus servisa pakalpojumus viņi nevar izmantot, jo katrs santīms ir zelta dukāta vērts. Šoreiz neiedziļināšos jautājumā par bērnu apmācību planšetdatoru lietošanā. Tikai izglītotā «izlases vecāku» kategorija to spēs. Mācību procesa sasteigta digitalizācija bez sociālekonomisko faktoru izpētes visā valstī, manuprāt, nopietni apdraud vispārējās izglītības pieejamību ārpus pilsētām.
