Atmiņā iespiedies kāds nesen «Bauskas Dzīvē» lasīts lūgums daudzu citu vidū – lūgums pēc laipna, saprotoša vārda. Es zinu, kas ir vientulība.
Atmiņā iespiedies kāds nesen «Bauskas Dzīvē» lasīts lūgums daudzu citu vidū – lūgums pēc laipna, saprotoša vārda. Es zinu, kas ir vientulība. Tas ir tāds dvēseles stāvoklis, kad visapkārt pulsē dzīve, ar steigu, nevaļu, naudas pārpilnību un tās trūkumu. Draugi ierauti eksistences cīniņā, bet tiem, kuri vairs neko necer, ir tik daudz rūgtuma, ka grūti pacelties līdz augstumiem, uz ko aicina Adventes laiks. Brīnumainā kārtā tas šoreiz saskaņojies ar telefona lietošanas sadārdzinājumu, un sarunas kļuvušas noplicinātas – līdz: vai tu vēl elpo? – vai to vispār nav. Ne reizi vien būsit uzklausījuši kādu satrauktu vai pat uzbrūkošu balsi, bet telefona saruna beigusies ar: re, kā parunājāmies, uzreiz vieglāk kļuva! Turpmāk tā vairs nebūs. Bet varbūt priecāsimies, ka, vietējiem runātājiem maksu pieliekot, sarunas ar Eiropu un tālākiem kontinentiem palētinās. Nenoskaudīsim «biezajiem» šo dāvanu! Mēdz taču teikt, ka dāvinātāja prieks ir nesamērojami lielāks par saņēmēja prieku.
Masu mediji ir pārpludināti ar aicinājumiem dot, ziedot, dāvināt. Tas ir cilvēcisks žests – dāvināt. Neaizvainojoši un pacilāti tas skan bagātās valstīs, kur dāvināšanas prieks pārņem visus – no prezidenta līdz… Es pat nezinu, kā tur sauc «mazo cilvēku». Mūsu septiņus gadus vecajā valstī visus pārsteidzis sabiedrības noslāņojums – kā pīrāgs no slikti rūgušas mīklas: virspusē bieza garoza, apakšā sakritusi masa, bet vidus tukšs. Tukšums simbolizē aizu starp tiem, kuri var dāvināt, un tiem, kuri to nespēj – ne sev, ne citiem.
Ziemassvētku vakarā televīzijā droši vien atkal skatīsimies, kā publiski ēdina un apdāvina nabagos – bērnus, sirmgalvjus, bezpajumtniekus. Labi ģērbti kungi un viņu dāmas noslaucīs kādam bērniņam asaru vai noglaudīs galviņu. Un prāts būs mierīgs līdz nākamajiem ziemas Saulgriežiem. Tik, cik galmam nepieciešams un lai gluži badā nenomirtu «reņģēdāji», dod naftas trubas, dabas ekspluatācija un bankas. Katra jauna un veca partija pirms vēlēšanām sola dzīvi skaistināt, radīt darba vietas, pilsonisko saskaņu, atdot bankās izkrāpto naudiņu, izmaksāt kompensācijas par zemi utt. Tikai nevar pateikt vienu – kad tas viss būs, kad arī Latvijā visi cits citam varēs sagādāt dāvanas un izjust dāvinātāja prieku, nevis lūgties izdzīvošanas pabalstu. Mīļo Ziemassvētku vecīt, nebrauc prom uz Lapzemi, paliec pie mums un neļauj Ziemassvētkiem beigties nekad!
