Jau divdesmito gadu ik decembri baušķenieks Oļģerts Kalniņš maina veidolu, pārtopot par Ziemsvētku vecīti.
Jau divdesmito gadu ik decembri baušķenieks Oļģerts Kalniņš maina veidolu, pārtopot par Ziemsvētku vecīti. «Ziemeļbriedim Rūdolfam», Oļģerta 1981. gada golfiņam, kā uz vēja spārniem nākas traukt gan pār kupenām, gan peļķēm.
Salatētis… uz skrituļslidām
Savā mūžā pirmajā intervijā Kalniņa kungs pastāstīja: «Vienpadsmit mēnešu gadā «vecīši» dzīvo parastu cilvēku dzīvi. Sākoties decembrim, zvaigžņotās naktīs viņi zaudē mieru. No skapja dziļumiem tiek izcelti samta mētelīši – jāpārbauda, vai pērn nav iztrūkusi kāda zelta poga. Tiek sukātas baltās bārdas, no kurām jāizlasa viņgad ēsto piparkūku drupačas un par zvaignītēm pārtapušās sniega pārslas. Jāpucē arī zābaki, kuriem jāsalabo dancojot nodilušie papēži.
Pirms gadiem svētkus vadīju kā Salatētis. Esmu bijis arī Ģeds Morozs, garā, zilā mētelī ar lielām sudraba zvaigznēm. Ja vajadzēja, sarīkojumu vadīju arī krieviski – īsti «vecīši» taču prot visas pasaules valodas! Vienu gadu scenārijā bija paredzēts, ka vecītis ar visu dāvanu maisu pie bērniem ierodas uz skrituļslidām, un iemācījos arī to. Dziesmas un rotaļas krāju visu gadu, mēģinu arvien sameklēt ko jaunu. Bērnudārzos un pirmajās klasītēs mazie ir ļoti sirsnīgi, acīmredzot viņiem vecītis tomēr ir vajadzīgs. Grūtāk iekustināt pieaugušos. Reizēm aicinu bērnus rotaļā ar vecākiem, bet mammas mūk kaktā.
Manā bērnībā Jelgavā svētvakarā arvien nāca īsts Ziemsvētku vecītis. Viņš visu par mani zināja, minējām mīklas, dziedājām. Kā par spīti, arvien tikai pēc viņa aiziešanas pie mums ciemos ieradās krusttēvs, Jelgavas teātra aktieris. Tad nu man vienmēr bija daudz ko viņam stāstīt.»
Pirmais tenors arvien pieprasīts
Oļģerts Kalniņš pavēstīja, ka viņa «vecīša» gaitas septiņdesmitajos gados sākušās reizē ar dziedāšanu. Skolotāju korī «Daina» bijusi aktīva saviesīgā dzīve, skaisti svinētas jubilejas, Jāņi, klusītiņām arī Ziemsvētki. Viņš dziedājis arī Codes jauktajā korī, folkloras kopā «Dreņģeri». Oļģerta pirmais tenors arvien ticis pieprasīts.
Tagad viņš savu laiku sadala starp četriem koriem. Tieši kordziedāšana iemācījusi Oļģertam būt apzinīgam un precīzam. Mežotnes korī viņu piesaistot diriģentes Mārītes Jonkus aizrautība. Dziedot luterāņu baznīcas korī, esot iepazīti lieliski garīgās mūzikas sacerējumi. Vecumnieku vīru korim piemītot īpašs spēks, cita gaisotne nekā jauktajā korī. Dziedāšana Iecavas jauniešu kamerkorī («Vecīši nenoveco!!!») esot dzirkstoša kā šampanietis, īsti eleganta muzicēšana.
Viena no jaukākajām eglītēm šogad Ziemsvētku vecītim Oļģertam bijusi Bauskas 2. vidusskolā, kur bērni runājuši Aspazijas un Raiņa dzejoļus. Tomēr pati sirsnīgākā būšot šovakar, vecīša Oļģerta līdzgaitnieka muzikanta Jāņa kuplajā, bērniem un radiem bagātajā ģimenē. No tās mājās braucot, Oļģerts arvien sevī nosakot, ka viņa Ziemsvētki nu esot atnākuši.
Oļģerts pavēstīja, ka vecīša gaitās nopelnīto tērē tikai divām vajadzībām – dāvanu iegādei draugiem un preses izdevumu pasūtīšanai visam nākamajam gadam. Ziemsvētku vecītim taču jāzina, ko citi vecīši pasaulē dara!
