Kārtodama atvilktni, pašā tās dziļumā atradu rūpīgi aizlocītu aploksni.
Kārtodama atvilktni, pašā tās dziļumā atradu rūpīgi aizlocītu aploksni. Domāju, ka tajā noglabātas romantiskas jaunības atmiņas, taču konvertē bija pircēja karte un 1989. gadā neizlietoti ziepju taloni…
Šie iepriekšējās dzīves liecinieki uzjundīja atmiņas. Tolaik strādāju Bauskas Domē. Dienās, kad kārtējiem trim mēnešiem bija jāzīmogo ziepju, veļas pulvera, degvīna, cukura un citi taloni, man bija nenomazgājami, zili pirkstu gali. Talonu zīmogošana rādījās sapņos, jo to izsniegšana iedzīvotājiem tolaik bija galvenais darbs. Nesen kādā diskusijā dzirdēju bijušo Latvijas premjeru Māri Gaili stāstām, ka viņam mājās palielināts un ierāmēts pie sienas ir šāds ziepju talons. Kā atgādinājums par laiku, kas, cerams, aizgājis uz neatgriešanos.
Tas taču nebija nemaz tik sen, pirms 14 gadiem. Tā reiz sākās skarbais ceļš uz brīvā tirgus ekonomiku. Savām meitām esmu teikusi, ka reizēm nesaprotu, kā esmu viņas uzaudzinājusi un pabarojusi. 80. gados, kad viņas bija mazas, bieži vien veikalos vienīgais nopērkamais produkts bija olas. Apelsīnus un svecītes «deva» pirms gadu mijas, bet pēc zilganām, kaulainām vistām stundām ilgi stāvējām smakojošā gaļas veikalā.
Un ziepes, ak jā, ziepes! Tagad atceros, kāpēc tās pārstāju pirkt. Par taloniem varēja iegādāties nelielus importa ziepju gabaliņus, tāpēc tie šķita neapstrīdami labāki par vietējām salkani smaržojošām, cietām un slikti putojošām medus vai zemeņu ziepēm. Līdz brīdim, kad sāka klīst valodas, ka šīs angļu ziepes ir vai nu vārītas no līķu taukiem, vai arī domātas miroņu mazgāšanai. Bet – kā nepirksi!
Varbūt rīkojos nepareizi, taču atrastos talonus pirms dažām dienām sadedzināju. Nepavisam negribējās glabāt šo pārmaiņu laika liecību. Man patīk gaišākas atmiņas.
Šovasar saņēmu dāvanu karti iepirkumiem Stendera ziepju fabrikas veikalā. Rīgā, Berga bazārā, atradusi fantastiski smaržīgo tirgotavu ar aromātisku, dažādu krāsu ziepju stieņiem, apjuku. Šķi- ta – lai iztērētu atvēlēto summu, te būs jāpērk ziepes nezin cik ilgam laikam. Taču labas lietas nav lētas. No veikala iznācu ar vieglu sainīti, kurā bija pieci eleganti ietīti ziepju gabaliņi. Tās tiešām ir ziepes, par kādām var sapņot.
Šajā sestdienā, 20. septembrī, mums būs jālemj par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Man ir pilnīgi skaidrs, ka negribu atpakaļ talonu laikus, zilās vistas un daudz ko citu, kas manai paaudzei ir uzlicis baiļu un neizlēmības zīmogu. Ir pienācis laiks pārdomāt un izlemt, kā rīkoties, lai nesavārītu ziepes visam atlikušajam mūžam.
