Baušķeniece Beāte Untāle divus gadus rūpējas par tēta un mammas dāvināto zirgu Šakiru. 14 gadu vecā meitene atzīst, ka dzīvniekam nākas atvēlēt daudz laika un tā ir liela atbildība. «Kamēr draudzenes pucējas, es ar gumijniekiem kājās tīru stalli un ķemmēju zirgu,» atklāj jauniete.
Sākumā – izjādes
«Protams, atliek laika arī kādai ballītei, bet lielāko uzmanību veltu skolai,» teic Beāte. Meitene mācās Bauskas Valsts ģimnāzijā, dejo sporta dejas, pērn absolvējusi mūzikas un mākslas skolu.
Mīlestība pret zirgiem sākās, kad draudzenes uzdāvinājušas dāvanu karti izjādei. Beātei ļoti iepaticies, un viņa sākusi apmeklēt nodarbības «Mēmeles jāšanas sporta klubā» Codē. Meitene rūpējusies par poniju, bet pēc gada sapratusi, ka sirds tīko pēc sava zirga. Kopā ar vecākiem Oskaru un Solvitu krustu šķērsu izbraukājuši visu Latviju un «jauno ģimenes locekli» atraduši Liepājā.
Beāte smej, ka neesot tā, kā iedomājusies – esot daudz labāk. «Es gribēju tumšu, jau apmācītu zirgu, kas ir guvis pieredzi sacensībās. Taču mēs atradām Šakiru – pavisam jaunu, gaišu zirgu. Tas bija «klikšķis» un viss. Sapratu – šis ir mans dzīvnieks, esam viens otram piemēroti,» atklāj meitene.
Tagad Šakirai ir astoņi gadi. Beāte stāsta, ka šāds vecums zirgu dzīvē pielīdzināms jaunībai.
Pirmais treniņš
Gan Beātei, gan Šakirai nebija viegli iemācīties jāt. Palīdzējušas lieliskas pedagoģes – Velga Marčenkova un Iveta Andersone. Tagad pārvarēt sarežģītus šķēršļus esot tīrais nieks. Sēžot Šakiras mugurā, Beāte bez grūtībām tiek pāri 90 centimetru augstiem šķēršļiem, treniņos pievārēti pat 110 centimetri.
Beāte par sasniegto ir ļoti priecīga, jo pirmos mēnešus Šakira meitenei tuvojusies diezgan negribīgi. Baušķeniece atminas pirmo treniņu: «Gan es, gan Šakira maz mācējām. Pirmā treniņa laikā kaimiņi pļāva zāli, uz lauka strādāja traktors, un todien treniņā bija ļoti daudz bērnu, kas nemitīgi klaigāja. Šakirai tas bija liels pārdzīvojums. Tā negribēja man tuvoties, bija bailīga un cacīga. Pamazām abas iepazināmies un kļuvām tuvākas. Tagad mums izveidojusies īpaša saikne.»
Rūpes un atbildība
Beāte uz stalli pie Šakiras brauc katru dienu un kopā ar zirgu pavada divas trīs stundas, brīvdienās – vairāk. «Kad draudzenes pošas uz kādu pasākumu, es parasti gumijniekos skraidu pa stalli, lai paspētu visu paveikt. Pats svarīgākais pēc tam ir ieskriet dušā un pārģērbties, lai neožu pēc kūts,» smaidot stāsta jauniete.
Stallī ir daudz darāmā. Regulāri jātīra bokss jeb Šakiras «istabiņa», jāsajauc barība, jāķemmē krēpes un jādara citi darbi.
«Rūpes par zirgu ir liela atbildība. Dzīvnieku nevar atstāt novārtā, tam vajadzīga cilvēka mīlestība. Arī stallī visam vienmēr jābūt ideālā kārtībā. Es daru to, kas man patīk. Ir forši, ja ir, par ko rūpēties. Kopā ar Šakiru jūtos lieliski. Zirga klātbūtnē allaž rodu mieru,» stāsta Beāte Untāle.
