Dažādu valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji zivsaimniecības zinātnes jubilejā, 4. novembrī, zinātniekiem vēlēja bagātīgus zivju resursus, lai būtu, ko pētīt, un netrūktu darba.
Dažādu valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji zivsaimniecības zinātnes jubilejā, 4. novembrī, zinātniekiem vēlēja bagātīgus zivju resursus, lai būtu, ko pētīt, un netrūktu darba.
Sena vēsture
Latvijas Zivju resursu aģentūras (LZRA) direktors Māris Vītiņš svinīgajā pasākumā sacīja, ka šogad aprit 60 gadu, kopš Latvijā izveidots institūts zivsaimniecības pētniecībai. Tas dibināts 1945. gadā, bet 1963. gadā reorganizēts. Nesen Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts pārveidots, to pārdēvējot par LZRA un tam pievienojot arī septiņas valsts zivju audzētavas.
Svinīgajā pasākumā LZRA speciālists Georgs Korņilovs iepazīstināja ar sagatavoto materiālu “Latvijas zinātnes ieguldījums zivju krājumu izpētē Baltijas jūrā”, pievēršoties reņģu krājumu pētījumiem. Pēc G. Korņilova teiktā, zivsaimniecībai Latvijā ir daudzu gadu tūkstošu vēsture, par to vēsta arheoloģiskie izrakumi.
Kā stāstīja G. Korņilovs, no 1918. līdz 1940. gadam latvieši zvejoja galvenokārt jūras piekrastē, izmantojot tīklus, murdus, velkamos vadus un āķus. Pamazām nozveja palielinājās un pieauga arī zvejnieku ienākumi. No kopējās zivju nozvejas 60 procentu veidoja reņģes. Visvairāk tās zvejotas pavasarī, aprīlī un maijā, kā arī rudenī – oktobrī un novembrī.
Četrdesmito gadu beigās Rīgas jūras līcī reņģu zvejā lietoja stāvvadus. Zvejnieki saprata, ka arī šis zvejas rīks ir efektīvs un ka ar to var tikt pie prāva reņģu loma. Piecdesmitajos gados Latvijā jau izmantoja 300 stāvvadu.
Piecdesmito gadu sākumā lietoja arī traļus. Taču, lai saglabātu zivju resursu krājumus, bija nepieciešams noteikt ierobežojumus. Tālab tika samazināts zvejā izmantojamo stāvvadu un traļu skaits. Nozveju sāka limitēt 1960. gadā. Saistībā ar šiem pasākumiem zivju krājumi jūrā uzlabojās jau sešdesmito gadu sākumā, skaidroja G. Korņilovs.
Saglabāt resursus
1963. gadā izveidoja Baltijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu, sešdesmito gadu beigās – Zivsaimniecības padomi. Tajā darbojās gan valsts pārstāvji, gan zvejnieki. 1973. gadā tika parakstīta konvencija par zivju resursu saglabāšanu Baltijas jūrā, kas plašāk ir pazīstama kā Gdaņskas konvencija. Saistībā ar to tika izveidota Starptautiskā Zivju resursu komisija.
Sešdesmito gadu sākumā zivju krājumi Baltijas jūrā uzlabojās, vēlāk tie atkal samazinājās un septiņdesmitajos gados stabilizējās zemā līmenī. Tie nemainījās līdz deviņdesmito gadu sākumam. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas reņģu krājumi Rīgas jūras līcī kļuva prāvāki. Varēja palielināt arī šo zivju nozveju. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā zvejai Rīgas jūras līcī ir panākti īpaši nosacījumi.
Arvien lielāku ietekmi uz zivju krājumiem atstāj piesārņojuma pieaugums Baltijas jūrā. Tādēļ ir samazinājušās reņģu nārsta platības.
