Kādā žurnālā jau pasen izlasīju anekdoti: «Blondīne kārto eksāmenu autovadītāja apliecībai. Inspektors jautā: «Lūdzu, pastāstiet, kā darbojas motors!» Blondīne interesējas, vai drīkst skaidrot ar saviem vārdiem. Saņēmusi piekrišanu, blondīne atbild: «Rrrrrrrrrr!».»
Parasti joki par blondīnēm man nešķiet smieklīgi, bet zinot, ka šādas zināšanas par automašīnām ir lielai daļai sieviešu neatkarīgi no matu krāsas, tas mani uzjautrināja.
Šonedēļ nonācu situācijā, kad prātā atausa šī anekdote. Braucu pa lielceļu A7, un pusceļā starp Bausku un Iecavu sāka niķoties mašīna. Piestāju malā un savu dzelzs rumaku vairs nevarēju iedarbināt. Tumsā un salā pamest ērto autovadītāja sēdekli, vērt vaļā motora pārsegu un ar gudru seju pētīt mašīnas «iekšas» šķita bezjēdzīgi. Baidos, ka tas negatīvi varētu ietekmēt arī pārējos satiksmes dalībniekus, jo, kļūstot par lieciniekiem situācijai, kad meitene cenšas remontēt mašīnu, viņi vai nu histēriski smietos, vai arī izbrīnā raudzītos notiekošajā un zaudētu modrību uz ceļa.
Nolēmu izmantot papildiespēju «zvans draugam». Kad sagaidīju palīdzību, atviegloti uzelpoju. Labi, ka ģimenē ir izdarīgi vīrieši. Glābšanas operācijā varēja pārliecināties, vai mašīna ir nokomplektēta atbilstīgi vajadzībām. Piemēram, gaismu atstarojošās vestes man nebija.
Zināt un mācēt visu nav iespējams. Šis gadījums nemudina mani apmeklēt automehāniķu kursus, bet vēlreiz atgādina, ka jānodrošinās visām dzīves situācijām. Automašīnā noteikti jābūt brīdinājuma trijstūrim, vestei ar atstarojošiem elementiem, ugunsdzēšamajam aparātam, aptieciņai, vēlami vadi, ar ko uzlādēt akumulatoru, domkrats, ja nu gadījumā jānomaina ritenis. Ja pašam nav iemaņu tehnikas labošanā, ir jākaldina rezerves plāns – jāapzina tuvie cilvēki ar zelta rokām vai jāiegaumē autoservisa telefona numurs, lai nakts nav jāpavada ceļa malā.
