Kad pēc Kurzemes hercogistes nodibināšanas tās teritorijā 16. gadsimta beigās sāka ierasties ebreji, viņiem ar retiem izņēmumiem liedza dzīvot pilsētās. Arī Bauskā pirmā ebreju apmetne, saukta par slobodu, izveidojās pretī tagadējai vecpilsētai Mēmeles labajā krastā, kur tās ēkas redzamas vecākajā, 1797. gadā zīmētajā Bauskas pilsētas plānā.
Bauskā ebreji – 60% no iedzīvotāju kopskaita
Aizliegumu ebrejiem dzīvot pilsētās 1799. gada martā atcēla Krievijas Senāts, un jau 19. gs. sākumā ebreji sāka pārcelties uz dzīvi pašā Bauskā. Tā kā ebrejiem bija kuplas ģimenes, jau 1863. gadā pilsētā dzīvoja 2351 ebrejs, un šīs tautības pārstāvji veidoja gandrīz 60% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Visvairāk ebreju (3687) Bauskā fiksēts 1882. gadā, bet 20. gs. sākumā, daudziem ebrejiem izceļojot uz Palestīnu, šis skaits ievērojami mazinājās. 1915. gadā, tuvojoties vācu karaspēkam, ebrejus no Latvijas izraidīja, taču vēl 1915. gada novembrī, kad sāka formēt 7. Bauskas strēlnieku bataljonu (vēlāko pulku), citu bataljonu kareivji to mazliet nicīgi dēvēja par «Bauskas žīdiem».
Pateicoties labai izglītībai, mērķtiecībai un gadsimtos krātām tirgotāju prasmēm, daudzi Bauskas ebreji kļuva par turīgiem namīpašniekiem, veikalniekiem, ār-stiem un citām sabiedrībā cienītām personām, kas vismaz daļā līdzcilvēku raisīja arī skaudību un nenovīdību. Te gan jāpaskaidro, ka vairums ebreju dzīvoja visai trūcīgi, un caurmērā šīs minoritātes labklājības līmenis nebūt nebija tas augstākais. Tā kā ebreji no pārējiem visvairāk atšķīrās izskata, kultūras tradīciju un īpaši reliģijas ziņā, viņi vienmēr tika uzlūkoti ar zināmiem aizspriedumiem, taču Bauskā, kur bez latviešiem un ebrejiem tolaik dzīvoja arī vācieši, krievi, lietuvieši u. c., cilvēki kopumā dzīvoja mierā un saticībā.
Tiesa, gan cariskās Krievijas, gan Latvijas brīvvalsts laikā netrūka arī antisemītisma izpausmju. Spilgts piemērs tam ir kaut vai «Staburaga bērnu» autora rakstnieka Valda (īstajā vārdā Voldemāra Zālīša, 1865–1934) grāmatā «Kurzemē. Ceļotāja pieredzējumi un vērojumi Dievzemītes ārēs un sētās» 1928. gadā apkopotie, bet «Dienas Lapā» jau 1892. gadā publicētie apraksti, kuros ik uz soļa lasāmas ironiskas un pat visai piedauzīgas tirādes par ceļā sastaptajiem ebrejiem un viņu dzīvesvietām (tai skaitā arī Bauskā). Šādi šodienas sabiedrībā neiedomājami teksti un karikatūras sastopami arī Latvijas (tostarp Bauskas) 20.–30. gadu preses izdevumos, un, lai arī tā nebija masveida parādība un arī ebreji ātri pielāgojās dzīvei nacionālā valstī, daļā latviešu antisemītisms turpināja gruzdēt apziņas dzīlēs, lai ar asiņainu liesmu izlauztos jau vēlāk – 1941. gadā.
Antisemītiskus noskaņojumus sekmēja arī Baigajā gadā veiktās represijas, kurās vācu propaganda vēlāk apzināti vainoja «čekistus-ebrejus», piemēram, Semjonu Šustinu (1908–1978), ignorējot gan faktu, ka viņa tiešais priekšnieks bija latvietis Alfons Noviks (1908–1996), gan to, ka tieši padomju vara Latvijā 1940. gadā likvidēja visas ebreju organizācijas.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
