Ligita Putene ir viena no divpadsmit izraudzītajiem iecavniekiem, kas iekļauti biedrības «Iecavas sieviešu klubs «Liepas»» un Iecavas dienas centra «Iecavnīca» sadarbības projektā 2025. gadā izdotajā brošūrā «Mantojums, kas iedvesmo!» Tajā publicēti īsi vēstījumi par senioru dzīves pieredzi, atziņām un vērtībām, tādējādi tos nododot nākamajām paaudzēm. Lappusi par Ligitu Puteni ievada viņas atziņa par sevi: «Mana sirds ir atvērta cilvēkiem un dzīvei». Lasot brošūrā par Ligitas aktīvo dzīves veidu, grūti noticēt, ka pērnā gada pēdējā dienā viņa atzīmējusi 80. dzimšanas dienu.
Lielāko dzīves daļu esat Iecavā. Kur uzaugāt, kas no bērnības vēl šodien dzīvo atmiņās?
– Mana dzimtā puse ir Dikļi tagadējā Valmieras novadā. Atmiņās uz mūžu palikušas manas vecmāmiņas pļavas, kur varēju iepazīt katru puķīti un kukainīti, kur meža zemenes vēru uz smilgas. Bērnības mājās man iemācīja darīt darbu un paveikt to kārtīgi. Vectēvam bija milzīga kūts un pagrabi, padomju vara viņu izsūtīja uz Sibīriju. Pēc tam to visu paņēma kolhozs, bet mēs ar vecomammu un tantes ģimeni palikām tur dzīvot. Agri iemācījos strādāt. Kad man bija tikai pieci gadi, lika ganīt kolhoza teļus. Tad arī cauras dienas dzīvoju pa pļavām. Biju vēl maza, kad kopā ar onkuli divatā zāģējām malku. Klucīšu vajadzīgais garums tika atzīmēts uz baļķa, lai visas pagalītes sanāktu pilnīgi vienāda garuma. Pēc saskaldīšanas pagales malkas grēdā bija jākrauj ļoti akurāti, lai grēdā nebūtu spraugas. Pie vecāsmammas bija smagi jāstrādā. Sākumā ravēju mūsu dārzā, pēc tam arī pie kaimiņiem par naudu. Esmu vagojusi arī kartupeļu vagas, turot zirga spīļarklu. Visgrūtāk bija lauka galā, kad vajadzēja arklu izcelt no zemes, lai apgrieztos. Onkulis Bruno, manas mammas māsas vīrs, man daudz devis bērnībā – gan mācīja darbu darīt, gan iemācīja citas prasmes.
Kad man bija četri gadi, onkulis atnesa slēpes, ierādīja īsto slīdsoli un kalnā kāpšanu. Slēpošana vēl tagad ir mana aizraušanās. Ja vien ir sniegs, dodos bieži slēpot. Viņš man agri mācīja lasīt ābeci. Sešu gadu vecumā sāku iet skolā, un 1. klasē man bija visai garlaicīgi, teicu citiem priekšā. Skola bija nepilnu kilometru no mājām. Ceļš uz to veda pāri upei, reiz arī iekritu ledū. Tad arī izpelnījos vienu no vecāsmammas pērieniem. Taču konfektes lielo pusi viņa allaž deva man.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
